Dzimis 1726. gada 20. decembrī Vecķeipenes muižas (Alt-Kaipen) īpašnieka virsleitnanta Ādama Johana fon Veismaņa un viņa sievas Evas Marijas, dzimušas Osterstokas, ģimenē.[2]
Viņa jaunākais brālis bija Daugavas dambju sistēmas izveidotājs Gustavs Emanuēls fon Veismanis.
1744. gadā sāka dienestu Krievijas impērijas armijā, piedalījās Septiņgadu karā, 1756. gadā ieguva kapteiņa, 1763. gadā pulkveža pakāpi.
1768. gadā viņš komandēja 13. Belozerskas kājnieku pulku kaujās pret Polijas-Lietuvas kopvalsts konfederātu armiju.
Vajādams poļu karaspēku, ielauzās Osmaņu impērijas teritorijā, izraisot Krievu-turku karu (1768-1774).[3]
Par kaujām pie Largas un Kagulas apbalvots ar Aleksandra Ņevska ordeni un Sv. Jura ordeni. 1770. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru. 1772. gadā viņa dzimtai piešķīra mantojamu barona Veismaņa fon Veisenšteina titulu.
Pēc pārcelšanās pāri Donavai komandēja krievu karaspēka avangardu.
Kritis kaujā pie Kučuk-Kajnardžas (Kajnardžas) 1773. gada 22. jūnijā tagadējās Bulgārijas teritorijā.
.svg){kind=small}
