Krievijas impērijas armija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krievijas armijas kareivji, 1917

Krievijas impērijas armija (krievu: Русская императорская армия), Krievijas Impērijas sauszemes bruņotie spēki no 1721. līdz 1917. gadam.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1632. gadā Krievijas cars Mihails Fjodorovičs izdod rīkojumu par jaunā stila pulku veidošanu, kurus veido pēc Eiropas parauga. 1680. gadu beigās Krievijas caristes armijā, neskaitot paramilitārās kazaku vienības, dienēja ap 180 000 kareivju. Pēc 1698. gada streļķu dumpja cars Pēteris I sāka veidot jaunu armiju, kurā par virsniekiem aicināja eiropiešus. Jaunās armijas veidošana notika Lielā Ziemeļu kara laikā, Pēterim I nepārtraukti veicot izmaiņas armijā, lai uzlabotu tās kaujasspējas. 1716. gadā viņš noteica armijas struktūru, kuru veidoja kājnieki, jātnieki un artilērija.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Nīštates miera līguma nolēgšanas un Krievijas impērijas nodibināšanas 1722. gadā krievu armijā ieviesa jaunu rangu sistēmu. Katrīna II valdīšanas laikā 1762. gadā muižniekus atbrīvoja no obligātā 25 gadus ilgā karadienesta, 1763. gadā izveidoja Ģenerālštābu. 1793. gadā mūža dienestu armijā nomainīja uz 25 gadu dienestu. Aleksandra I laikā 1802. gadā nodibināja Kara ministriju un 1806. ieviesa divīziju sistēmu.

Nikolaja I laikā 1827. gadā armijā sāka iesaukt ebrejus, taču viņiem liedza kļūt par virsniekiem. 1832. gadā nodibināja Ģenerālštāba kara akadēmiju. 1834. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 20 gadiem. 1853. gadā Krievijas ķeizarisko armiju veidoja regulārā armija ar 28 000 virsnieku un 911 000 kareivju; un neregulārā armija ar 3500 virsniekiem un 250 000 kareivju.

Sakāve Krimas karā aizsāka modernizācijas posmu armijā. 1864. gadā Krievijas impēriju sadalīja 15 kara apgabalos. 1874. gadā pieņēma Obligātā karadienesta likumu, ar kuru armijā varēja iesaukt vīriešus pēc 21 gada vecuma. Dienests armijā bija 6 gadi, kam sekoja 9 gadi rezervē. Armijā nebija jādien musulmaņiem un budistiem, kas par to maksāja papildus nodokli, taču šo ticību pārstāvji varēja pieteikties armijā brīvprātīgi. Dienestam reāli bija pakļauti 30% vīriešu. Somijas lielhercogistes iedzīvotāji dienēja tikai Somijas teritorijā.

20. gadsimta sākumā Krievijas impērija bija sadalīta 12 kara apgabalos. Dienestam pakļāva vīriešus no 21 līdz 43 gadiem. Dienesta ilgums kājniekos un artilērijā bija 3 gadi, citur 4 gadi. Pēc tam 7 gadus ilga pirmās kārtas rezerve, kam sekoja 8 gadi otrās kārtas rezerve. 1901. gadā armijā sāka ieviest Maksima ložmetējus. 1902. gadā sāka izmantot automašīnas. Neveiksmīgais krievu-japāņu karš uzrādīja problēmas armijā. 1905. gadā Somijā izbeidza iesaukšanu armijā, bet Somijas iedzīvotāji maksāja papildus nodokli. 1910. gadā Krievijas impērijas Eiropas daļā ieviesa teritoriālā dienesta principu, rekrūšiem ļaujot dienēt savos dzimtajos reģionos. 1913. gadā izstrādāja un pieņēma Lielo programmu armijas modernizācijai, kas bija jāpabeidz 1917. gadā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, armijā bija 1 miljons 423 000 kareivju un 40 000 virsnieku. Pēc vispārējās mobilizācijas armijas lielums pieauga līdz 5 miljoniem 338 000 kareivju.

Krievijas impērijas kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālajos Austrumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]