Otrais pūniešu karš

Otrais pūniešu karš
	Daļa no Pūniešu kariem
	; Roma un Kartāga Otrā pūniešu kara sākumā 218. gadā p.m.ē. (zaļā krāsā Sirakūzu kontrolētā teritorija)
Datums	no 218. gada p.m.ē. līdz 201. gadam p.m.ē.
Vieta	Vidusjūras reģiona rietumi
Iznākums	Senās Romas uzvara
Karotāji
Romas Republika; Numīdijas austrumi;	Kartāga; Numīdijas rietumi;
Komandieri un līderi
Scīpions Afrikānis; Masinisa;	Hanibāls Barka; Hasdrubals Barka;

Otrais pūniešu karš bija militārs konflikts starp Romas Republiku un Kartāgu no 218. līdz 201. gadam pirms mūsu ēras. Tas bija viens no nozīmīgākajiem kariem antīkajā pasaules vēsturē, un daļa no Pūniešu kariem. Otrais pūniešu karš izvērsās galvenokārt tāpēc, ka abas lielvalstis, Roma un Kartāga, vēlējās iegūt kontroli un ietekmi pār Sicīliju.

Kartāgas līderis Hanibāls Barka kļuva par vienu no konflikta izcilākajiem karavadoņiem. Viņš izcēlās ar stratēģiskiem manevriem, tajā skaitā ar gājienu pāri Alpu kalniem, lai iebruktu Romas teritorijā no ziemeļiem. Taču, neskatoties uz Hanibāla sākotnējo veiksmi, viņam nebija pietiekami resursu, lai gūtu uzvaru visā karā. Otrais pūniešu karš beidzās ar Romas uzvaru. Romieši bija izturīgāki un ekonomiski, militāri spēcīgāki. Pēc kara Romas Republika kļuva par dominējošo spēku Vidusjūras reģionā, savukārt Kartāgas cieta smagus zaudējumus. Pēc Trešā pūniešu kara Kartāga kļuva par Romas provinci.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kartāga nespēja samierināties ar ietekmes zaudēšanu pēc Pirmā pūniešu kara, un sāka sagatavoties jaunam karam pret Romu. Viens no ietekmīgākajiem Kartāgas karavadoņiem — Hamilkārs Barka — iecerēja vispirms nostiprināt Kartāgas varu Pireneju pussalā un tad kopīgi ar šajā zemē dzīvojušajām ciltīm doties karagājienā pret Romu pa sauszemi, iebrūkot Itālijā no ziemeļiem.

273. gadā p.m.ē. Hamilkārs devās uz Pireneju pussalu. Sākumā vietējās ciltis drosmīgi pretojās kartāgiešiem. Cīņas turpinājās kādus desmit gadus un kartāgieši pakļāva lielāko daļu no tagadējās Pireneju pussalas. Tur Hamilkārs nodibināja nocietinātu pilsētu — Jauno Kartāgu, kura kalpoja kartāgiešiem par atbalsta punktu.

Dažus gadus pēc Hamilkāra Barkas nāves par Kartāgas karaspēka pavēlnieku tika iecelts viņa dēls Hanibāls Barka. 218. gadā p.m.ē viņš ar milzīgu karaspēku devās gar tagadējās Francijas dienvidu piekrasti uz Alpu kalniem, lai paveiktu sava tēva iecerēto uzbrukumu romiešiem Ziemeļitālijā. Pārejot Alpus, Hanibāla karaspēkam bija jāpārvar milzīgas grūtības. Bija jau rudens sākums. Kalnos sāka snigt sniegs, klintis apledoja. Simtiem pajūgu, zirgu, vēršu un cilvēku slīdēja, iegāzās aizās. Nonākot Ziemeļitālijas līdzenumos Hanibālam bija palikusi mazāk kā puse no sākotnējā karaspēka. Tas neatturēja Kartāgas karavadoni uzsākt cīņu ar romiešu vienībām un sakaut tās. Visās kaujās Hanibāls sevi parādīja kā izcilu karavadoni, kurš prata izmantot jebkuru pretinieka pieļauto kļūdu. Hanibāls savā armijā iesaistīja gallus, kurus bija pakļāvuši romieši Po upes apkārtnē. 216. gadā p.m.ē pie Kannu ciema notika kauja, kurā Hannibals pilnīgi iznīcināja Romas karaspēku, kuru vadīja konsuli Gajs Terencijs Varrons un Lūcijs Emīlijs Pauls.

Pēc Kannu kaujas aizvien vairāk sabiedroto atteicās no Romas un pievienojās kartāgiešiem. Savienību ar Kartāgu noslēdza arī Sirakūzas. Tai pievienojās spēcīgā Kapujas pilsēta Dienviditālijā. Tāpat arī Maķedonijas valdnieks meklēja savienību ar Kartāgu — viņš cerēja pēc Romas sakāves kopā ar kartāgiešiem pakļaut Grieķiju. Tomēr romieši nezaudēja drosmi. Visgrūtākajā brīdī viņi spēja savākt visus spēkus, lai aizstāvētu Romu. Karadienestā stājās visi, kas vien spēja nest ieročus. Apbruņoti tika arī daudzi tūkstoši vergi, kuriem par cīņu Romas labā tika apsolīta brīvība un Romas pilsoņu tiesības. Savukārt Hanibāla stāvoklis kļuva aizvien grūtāks.

Romieši saprata, ka Hanibālu varēs uzvarēt tikai tad, kad viņam nebūs vairs nekādas iespējas saņemt no Kartāgas palīdzību, tādēļ vispirms vajadzēja atņemt kartāgiešiem Sicīlijas salu. 212. gadā p.m.ē Romas karaspēks konsula Marcella vadībā Sirakūzas ieņēma un drīz pēc tam arī Sicīliju. Sirakūzu ieņemšanas laikā, gāja bojā tā laika ievērojamākais grieķu zinātnieks Arhimēds.^{[nepieciešama atsauce]} 202. gadā Romas karaspēks Scīpiona vadībā iebruka Kartāgas teritorijā Āfrikā un uzvarēja Hanibāla karaspēku Zamas kaujā.

Pēc uzvaras pār Kartāgu Roma kļuva par galveno noteicēju Vidusjūras tirdzniecības ceļos, tomēr nebija vienīgā valdniece. Vidusjūras austrumu daļā liela ietekme bija Maķedonijai, kā arī tās iespaidā esošajai — Grieķijai, Ēģiptei un Asīrijai. Romieši pārmeta Maķedonijas valdniekam Filipam V, ka viņš bija sabiedrojies ar kartāgiešiem. 200. gadā p.m.ē. Romas karaspēks ieradās Grieķijā. Grieķu polisas atbalstīja Romu, jo tā solīja grieķiem neatkarību. Romieši pieveica Filipa V karaspēku un maķedoniešiem nācas aiziet no Grieķijas. 179. gadā p.m.ē. Filipa V dēls Persejs uzsāka romiešiem naidīgu politiku un Roma atkal pieteica karu Maķedonijai. Arī šajā karā uzvarēja romieši un Maķedonija nonāca Romas pakļautībā, bet grieķu polisās vara tika nodota Romai uzticamiem un paklausīgiem aristrokrātiem. Tūkstošiem Epīras grieķu tika aizvesti uz Romu verdzībā.

195. gadā p.m.ē. Roma pieprasīja Kartāgai izdot Hanibālu sodīšanai un viņam nācās bēgt uz Mazāziju. 183. vai 182. gadā p.m.ē. Hanibāls dzīvi beidza pašnāvībā, lai nenonāktu romiešu varā.