Pūniešu kari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kartāgas un Senās Romas pārvaldītās zemes pirms Pirmā puniešu kara, 264. gada p.m.ē.

Pūniešu kari bija triju karu sērija starp Romas republiku un Kartāgu laika posmā no 264. gada p.m.ē. līdz 146. gadam p.m.ē. Termins "pūnieši" ir radies no latīņu vārda Punicus (vai Poenicus), ar kuru romieši apzīmēja kartāgiešus, kas bija cēlušies no feniķiešiem. Galvenais karu iemesls bija interešu konflikts starp jau pastāvošo Kartāgas impēriju un Romas republiku, kas kļuva arvien spēcīgāka un varenāka.

Pirmais pūniešu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

264. gadā p.m.ē. savā starpā sāka cīnīties divas Sicīlijas grieķu polisas — Mesīna un Sirakūzas. Cīņā Sirakūzām palīdzēja Kartāga, bet Mesīna savukārt aicināja palīgā Romu. Romiešu karaspēks iebruka Sicīlijā un pieveica kartāgiešus, kā arī Sirakūzu karaspēku. Sirakūzu valdnieks Hierons bija spiests noslēgt ar Romu miera līgumu. Kara laikā Roma zaudēja savu karafloti un to atkal atjaunoja 256. gadā p.m.ē. Romiešu karaspēks aplenca Kartāgu un Roma, pārliecināta par uzvaru, noraidīja kartāgiešu piedāvājumu noslēgt mieru. Veiksme uzsmaidīja kartāgiešiem un Roma cieta lielus zaudējumus. 241. gadā p.m.ē romieši guva ievērojamu pārsvaru un Kartāga zaudēja savas kolonijas ne tikai Sicīlijā, bet arī Sardīnijas un Korsikas salās. Roma savukārt ieguva īpašumus ārpus Itālijas robežām.

Otrais pūniešu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kartāga nespēja samierināties ar ietekmes zaudējumu Vidusjūrā un sāka sagatavoties jaunam karam pret Romu. Viens no ietekmīgākajiem Kartāgas karavadoņiem — Hamilkārs Barka — iecerēja vispirms nostiprināt Kartāgas varu Spānijā un tad kopīgi ar šajā zemē dzīvojušajām ciltīm doties karagājienā pret Romu pa sauszemi, iebrūkot Itālijā no ziemeļiem.
273. gadā p.m.ē. Hamilkārs devās uz Spāniju. Sākumā Spānijas ciltis drosmīgi pretojās kartāgiešiem. Cīņas turpinājās kādus desmit gadus un kartāgieši pakļāva lielāko daļu no tagadējās Spānijas. Tur Hamilkārs nodibināja nocietinātu pilsētu — Jauno Kartāgu, kura kalpoja kartāgiešiem par atbalsta punktu.

Dažus gadus pēc Hamilkāra Barkas nāves par Kartāgas karaspēka pavēlnieku tika iecelts viņa dēls Hannibals. 218. gadā p.m.ē viņš ar milzīgu karaspēku devās gar tagadējās Francijas dienvidpiekrasti uz Alpu kalniem, lai paveiktu sava tēva iecerēto uzbrukumu romiešiem Ziemeļitālijā. Pārejot Alpus, Hannibala karaspēkam bija jāpārvar milzīgas grūtības. Bija jau rudens sākums. Kalnos sāka snigt sniegs, klintis apledoja. Simtiem pajūgu, zirgu, vēršu un cilvēku slīdēja, iegāzās aizās. Nonākot Ziemeļitālijas līdzenumos Hannibalam bija palikusi mazāk kā puse no sākotnējā karaspēka. Tas neatturēja Kartāgas karavadoni uzsākt cīņu ar romiešu vienībām un sakaut tās. Visās kaujās Hannibals sevi parādīja kā izcilu karavadoni, kurš prata izmantot jebkuru pretinieka pieļauto kļūdu. Hanibāls karā iesaistīja savā armijā gallus, kurus bija pakļāvuši romieši Po upes apkārtnē. 216. gadā p.m.ē pie Kannu ciema notika kauja, kurā Hannibals pilnīgi iznīcināja Romas karaspēku, kuru vadīja konsuli Gajs Terencijs Varrons un Lūcijs Emīlijs Pauls.

Pēc Kannu kaujas aizvien vairāk sabiedroto atteicās no Romas un pievienojās kartāgiešiem. Savienību ar Kartāgu noslēdza arī Sirakūzas. Tai pievienojās spēcīgā Kapujas pilsēta Dienviditālijā. Tāpat arī Maķedonijas valdnieks meklēja savienību ar Kartāgu - viņš cerēja pēc Romas sakāves kopā ar kartāgiešiem pakļaut Grieķiju. Tomēr romieši nezaudēja drosmi. Visgrūtākajā brīdī viņi spēja savākt visus spēkus, lai aizstāvētu Romu. Karadienestā stājās visi, kas vien spēja nest ieročus. Apbruņoti tika arī daudzi tūkstoši vergi, kuriem par cīņu Romas labā tika apsolīta brīvība un Romas pilsoņu tiesības. Savukārt Hannibala stāvoklis kļuva aizvien grūtāks.
Romieši saprata, ka Hannibalu varēs uzvarēt tikai tad, kad viņam nebūs vairs nekādas iespējas saņemt no Kartāgas palīdzību, tādēļ vispirms vajadzēja atņemt kartāgiešiem Sicīlijas salu. 212. gadā p.m.ē Romas karaspēks konsula Marcella vadībā Sirakūzas ieņēma un drīz pēc tam arī Sicīliju. Sirakūzu ieņemšanas laikā, gāja bojā tā laika ievērojamākais grieķu zinātnieks Arhimēds. 202. gadā Romas karaspēks Scīpiona vadībā iebruka Kartāgas teritorijā Āfrikā un uzvarēja Hannibala karaspēku Zamas kaujā.

Pēc uzvaras pār Kartāgu Roma kļuva par galveno noteicēju Vidusjūras tirdzniecības ceļos, tomēr nebija vienīgā valdniece. Vidusjūras austrumu daļā liela ietekme bija Maķedonijai, kā arī tās iespaidā esošajai — Grieķijai, Ēģiptei un Sīrijai. Romieši pārmeta Maķedonijas valdniekam Filipam V, ka viņš bija sabiedrojies ar kartāgiešiem. 200. gadā p.m.ē. Romas karaspēks ieradās Grieķijā. Grieķu polisas atbalstīja Romu, jo tā solīja grieķiem neatkarību. Romieši pieveica Filipa V karaspēku un maķedoniešiem nācas aiziet no Grieķijas. 179. gadā p.m.ē. Filipa V dēls Persejs uzsāka romiešiem naidīgu politiku un Roma atkal pieteica karu Maķedonijai. Arī šajā karā uzvarēja romieši un Maķedonija nonāca Romas pakļautībā, bet grieķu polisās vara tika nodota Romai uzticamiem un paklausīgiem aristrokrātiem. Tūkstošiem Epīras grieķu tika aizvesti uz Romu verdzībā.

195. gadā p.m.ē. Roma pieprasīja Kartāgai izdot Hanibālu sodīšanai un viņam nācās bēgt uz Mazāziju. 183. vai 182. gadā p.m.ē. Hannibals dzīvi beidza pašnāvībā, lai nenonāktu romiešu varā.

Trešais pūniešu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu cīņas par grieķu un maķedoniešu pilnīgu pakļaušanu ilga gandrīz pusgadsimtu. Šajā laikā Kartāga bija no jauna atguvusi spēkus, kļuvusi bagāta pilsēta. Roma nevarēja pieļaut, ka tās senie ienaidnieki atkal varētu to apdraudēt, tādēļ senāts pieņēma lēmumu par Kartāgas iznīcināšanu. 149. gadā p.m.ē Romas karaspēks aplenca Kartāgu un cerēja uz vieglu uzvaru, tomēr kartāgieši varonīgi aizstāvējās. Tikai pēc trim gadiem, kad pilsētai aplenkuma dēļ nevarēja piegādāt pārtiku, sākās bads un slimības, romiešiem izdevās ielauzties pilsētā. Cīņa bija nežēlīga, kura ilga 6 dienas. Kartāga tika sagrauta,visi dzīvi palikušie iedzīvotāji pārdoti verdzībā. Par zīmi, ka šajā vietā nekad vairs nedrīkstēs būt pilsēta, pāri tās drupām pārbrauca ar arklu. Viss Kartāgai līdz šim piederošais apgabals tika pasludināts par Romas īpašumu - Āfrikas provinci.