Otrā Internacionāle

Otrā Internacionāle (franču: Deuxième Internationale) bija starptautiska sociālistu partiju apvienība, kas dibināta 1889. gadā Parīzē, lai turpinātu Pirmās Internacionāles (Starptautiskās Strādnieku Asociācijas) darbu, kura pastāvēja no 1864. līdz 1876. gadam. Dibināšanas kongresā piedalījās 384 delegāti no 20 valstīm. Otrās Internacionāles mērķis bija apvienot dažādu valstu sociālistiskos spēkus, lai koordinētu darbības un veicinātu proletariāta internacionālismu un solidaritāti.

Otrā Internacionāle veicināja demokrātisko sociālismu un sociālo reformu politiku, kas nozīmēja sociālistisko ideju izplatīšanu demokrātiskā ceļā, izmantojot politiskas partijas un vēlēšanu kampaņas. Tomēr organizācija piedzīvoja nopietnu iekšēju krīzi Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dalībnieku partijas atbalstīja savas nacionālās valdības un kara pūles, kas bija pretrunā ar Internacionāles antimilitāro nostāju. Pēc kara, 1919. gadā, radās sašķelšanās starp reformistiem un revolucionāriem, kā rezultātā izveidojās Trešā Internacionāle jeb Kominterne, kuru dibināja Krievijas bolševiki, lai pārstāvētu revolucionāro sociālismu.

Otrā Internacionāle bija nozīmīgs spēks strādnieku tiesību uzlabošanā un darba apstākļu reformas veicināšanā. Tās ierosinātā starptautiskā darba diena joprojām tiek svinēta daudzās pasaules valstīs kā Darba svētki. Apvienība arī veicināja sociāldemokrātisko ideju izplatīšanu un iedvesmoja daudzas mūsdienu sociāldemokrātiskās partijas.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrā Internacionāle.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)