Pāriet uz saturu

Pēriens

Vikipēdijas lapa
Martins van Mēle Nopērtā grāfiene, 1906. gads

Pēriens ir miesas sods, kuru izpilda izdarot vairākus pliķus vai sitienus pa dibenu. Retāk pazīstams ir pēriens pa muguru vai kājām.

Definīcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēriens sastāv no pliķēšanas vai uzsišanas pa sēžamvietu ar roku vai pēršanas rīku, parasti izpildīts kā fizisks sods.

ASV un Kanādā visi disciplinējošie pasākumi, kurus lieto dibenam, pazīstami kā pēriens jeb spanking. Lielbritānijā parasti runā par pliķēšanu, uzšaušanu jeb smacking un whacking; kamēr spanking parasti attiecas tikai uz pērienu ar roku (pretēji pērieniem ar īpašiem instrumentiem kā pliķēšana (paddling), žagarošana (birching), rīkstēšana (caning) vai čībošana (slippering)).

Latviešu valodā ir daudzi sinonīmi ar līdzīgu nozīmi, kas atšķiras pēc lietotā pēriena rīka, piemēram, šaustīšana, kulšana, mizošana, sukāšana, sautēšana, rīkstēšana, siksnošana, noslānīšana, pātagošana un tamlīdzīgi.

Disciplinēšana 20. gs sākumā

Arī angļu valodā ir daudz alternatīvu terminu kā siksnošana (belting), rīkstēšana (caning), pātagošana (whipping).

  • Lieto arī neformālu terminoloģiju, piemēram, "mācība", "sukas", "žagaru zāles", "dakteris bērziņš", taču angliski ir arī daudzi termini, kas parāda sāpju efektu un nav tieši tulkojami kā blistering, grilling, roasting, humbling.
  • Dažās valodās lieto tikai vārdus, kas apzīmē pēršanu tieši pa dibenu, ne citu ķermeņa daļu, piemēram, franciski fessée (no fesse 'dibens') vai ironiski kā holandiešu billenkoek (dibens + kūka); līdzīga vārdu spēle angliski ir posterior alignment.
  • Latviski mēdz teikt arī "sadot pa biksēm", kas liecina par apsegtu dibenu un sasaucas ar holandiešu pak voor de broek ('uzšāvieni pa biksēm').
  • Šeit jāmin arī analoģiski vārdi pērējam kā holandiskais bilslager ('dibensitējs') un franču (Frère) Fesseur ('(brālis) pērējs (dibenotājs)'), kas abi attiecas uz baznīcas kārtību - īpaši Jezuītu ordenī šie nosaukumi saistās ar profesionālu pērienu pa (parasti atkailinātu) dibenu katoļu skolās; arī, piemēram, Parīzes Svētā Lācara cietumā (St. Lazaire) rīkste tika izmantota kā disciplīnas veids pa kailu dibenu noziedzniekiem, un to veica kāds no Lācaristu ordeņa, kuru tā arī saucā Père fouettard ('tēvs šaustītājs').

Amerikas Pediatru akadēmija pērienu ('spanking') definē kā veselībai nekaitīgu darbību, iecerētu uzvedības pārveidošanai un īstenotu ar atvērtu plaukstu vai tai līdzīgu priekšmetu pa sēžamvietu. Šādā izpratnē pērienu stingri nošķir kā disciplīnas formu, kas neietver "sišanu un dauzīšanu". Ņūhempšīras Universitātes socioloģijas pētnieki par pērienu ('spanking') uzskata pliķēšanu pa atsegtu dibenu disciplinēšanas nolūkā "izraisot sāpes, bet ne ievainojumu, lai kontrolētu uzvedību". Šo jautājumu pētošie zinātnieki tradicionālu sodu atšķir no mocīšanas.[1] Sabiedrībā aktuāla ir kļuvusi tēma par bērnu pēršanu kā vienu no efektīvākajām audzināšanas metodēm, diskusijās izskanējuši savstarpēji atšķirīgi viedokļi.[2] Latvijā pēriens kā kriminālsods vairs nav likumā kopš 20. gadsimta sākuma vīriešiem, sievietēm - kopš 1889. gada[3] oficiāli likumā paredzētais soda veids tika saukts pēršana,[4] pēdējoreiz plaša valsts īstenota pēršana Latvijā norisinājusies 1905. gadā,[5] soda ekspedīcijas nežēlīgi pērušas abu dzimumu cilvēkus - kā vīriešus, tā sievietes metāla pātagām,[6] pēriens pa kailu sēžamvietu kopš 1942. gada atkal[7] kā miesas sods par pārkāpumiem iestādēs ierobežoti tika piemērots nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1944),[8] arī Igaunijā - nometnēs, ar pletnēm publiski uz speciāla šim nolūkam ierīkota sola.[9] Otrā pasaules laikā publisks pēršana kā disciplinārsods izmanota vietējā pašpārvaldē pašreizējās Baltkrievijas Republikas teritorijā.[10]

Sabiedrības attieksme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā sods ģimenē Latvijā pēriens ir ļoti izplatīts, 48% Latvijas iedzīvotāju 2005. gadā ir nācies ģimenē izmantot miesassodu bērnu disciplinēšanai.[11] Tracionālajā kultūrā Zemgalē [12] un Augškurzemē[13] joprojām kopienas uzskata, ka pēriens audzināšanā ir pieļaujams, jo bērns ir jāsoda, ja dara kaut ko nepareizi, cenšas nodalīt, kad fiziska ietekmēšana ir audzināšana un kad tā ir vardarbība. Latvijā fiziska sodīšana ģimenē ir stabila kultūras norma: Pasaules veselības organizācijas pētījums rāda, ka par šādu "normu" liecina augstais respondentu īpatsvars - pērienu kā fizisku sodu bērnībā saņem 67,2% puišu un 67,6% meiteņu; visbiežāk pērienu pēdējoreiz jaunieši saņēmuši 10-14 gadu vecumā (ap 37,4-45%), trešdaļa pēdējoreiz sodīti līdz 9 gadiem, bet gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs (23,4-30,2%) nopērts 15-19 gadu vecumā (par 19 gadiem vecāku cilvēku pēršanu ģimenē pētījums neanalizē), turklāt pēriena izplatībai nav ticamas atšķirības saistībā ar ģimenes sociālekonomisko statusu.[14] Arī Rietumu kultūrā attieksme pret pēršanu mainās, piemēram, Jaunzēlandē 2009. gada augusta referendumā 87,6 procenti iedzīvotāju atbalstīja vecāku tiesības bērnu disciplinēšanai izmantot pērienu,[15] pēršana Francijā visnotaļ plaši tiek akceptēta.[16]

Dzimšanas dienas pēriens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimšanas dienas pēriens (angļu: birthday spanking) ir tradīcija Amerikas Savienotajās Valstīs un citur. Tam ir daudz variantu, tomēr parasti tiek saprasts, ka cilvēku pa jokam noper viņa dzimšanas dienā.[17] Proti, tas ir viegls, rituālisks pēriens, kas nav domāts sodam, bet gan jokam un tradīcijai, izklaidei ģimenes locekļiem, visiem, klasesbiedriem un tamlīdzīgi. Dzimšanas dienas pērienu parasti saņem bērni, taču arī pieaugušie nereti tiek tajā iesaistīti.

Klasiskā variantā jubilārs saņem tik cirtienu pa dibenu, cik paliek gadu, klāt vienu izaugsmei ("to grow on"). Parasti skatītāji skaļi skaita līdzi. Parasti pliķi ir nesāpīgi, jo rituālam jāiepriecē arī jubilārs un nav jāsabojā diena.

Mūsdienās dzimšanas dienas pērienu nereti izpilda pa pilnībā apsegtu vai pilnībā kailu dibenu tradicionālajā pozā pāri celim ar atvērtu plaukstu vai lineālu, vai pliķēkli. Citā variantā jubilāru per katrs viesis, vai pat saņem pilnu pērienu no katra.

Pēriens skolās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. gadsimts - internātskolas skolniece gatavojas saņemt pērienu pa pliku dibenu

Bērnu pēršana nav aizliegta visās valstīs, piemēram, tā ir atļauta un likumā nostiprināta ASV un Kanādā. Tā Kanādas augstākā tiesa vēl pavisam nesen lietā Foundation v. Canada apstiprināja vecāku tiesības pielietot miesassodu bērniem.[18] Līdzīgi ASV personu līdz 18 gadu vecumam pēršana un pliķēšana ir likumīga ģimenē, un apmēram 23 štati tiešā tekstā paredz tās lietošanu skolās.[19]

Dažās valstīs pēriens ir disciplīnas līdzeklis skolās. Šādās skolās parasti atļauj disciplinēt gan jaunāko klašu, gan arī vidusskolas skolēnus, bet parasti ne vecākus par 18 gadiem.

Plaši pērienu skolās lieto ASV, Singapūra, Dienvidkoreja, kur vēl 2005. gadā 93,6% skolēnu saņēmuši miesassodus,[20] un citur. Piemēram, Austrālijā pēriens dažos štatos ir aizliegts, citos ne pilnībā.[21][22] Pēršana kā disciplinārsods skolās nav tieši aizliegta Čehijā, kur tai ir senas tradīcijas un kur tādu sodu 2006. gadā atbalsta 25% respondentu,[23] savukārt 2008. gadā sabiedriskās domas aptaujās vairākums ir pret valdības rosināto miesassodu aizliegšanu.[24] Kopš 1986. gada Lielbritānijā vairs neper skolēnus valsts dibinātās skolās.[25] Ļoti bieži pērienu kā disciplīnu izmanto Āfrikā un Indijā. Malaizijā vienmēr ar ratana rīksti sodījuši vīriešu dzimuma skolēnus, bet 2007. gadā akceptēts priekšlikums turpmāk šādi pērt arī meitenes līdz pilngadības sasniegšanai.[26] Malaizijas Nacionālā skolotāju apvienība to skaidro ar to, ka jaunās malaizietes tāpat iesaistās bandu cīņās, pērienu jaunietēm atbalsta arī šīs valsts vecāku asociācija, ja to veic skolotājas sievietes.[27] Miesassodu izmantošana disciplinēšanai skolās ASV ir atkarīga no štata. Septiņos štatos - Arizonā, Kolorado, Teksasā, Oklahomā, Ārkanzasā, Misisipī, Alabamā, Floridā un Indianā štata likumi dod skolotājiem aizsardzību pret iespējamo iesūdzēšanu tiesā par pēršanu, tomēr ir arī citi štati, kur tas ir atļauts. ASV skolās parasti lieto "Pliķēšanu" (paddling) ar koka dēlim vai airim līdzīgu speciālu pēršanas rīku jeb "pliķēkli" (paddle). Piemēram, Alabamā šo pliķēšanu lieto vienīgi, kad citas alternatīvas nav devušas rezultātu, un, ja tam piekrīt vecāki. To izpilda speciāls sertificēts tā paša dzimuma skolas darbinieks vismaz viena liecinieka klātbūtnē. Sodu izpilda pa atkailinātu sēžamvietas apakšējo daļu. Atteikšanās saņemt sodu var novest pie atstādināšanas. Pliķēšanas izpildes dienā direktoram jānodod rakstveida ziņojums, kur uzrādīts sodāmā vārds, disciplinārpārkāpuma raksturs, izpildītāja vārds, liecinieks un vispārējs gadījuma apraksts.[28]

ASV vidusskolas pliķēklis

ASV Izglītības departamenta statistika rāda, ka miesassodu gadā saņem vairāk nekā 270 tūkstoši skolēnu, piemēram, Misisipi, Teksasā, Floridā, Luiziānā, Džordžijā u. c. — līdz pat 10% no skolēnu skaita.[29] Zinātniski socioloģiskie pētījumi norāda, ka ASV tiek pērti vairāk kā 85% bērnu septiņu gadu vecumā, ap 60% divpadsmit gadu vecumā, 35% piecpadsmit un pat viena piektdaļa septiņpadsmitgadīgo jauniešu. Savukārt, ja sešu gadu vecumā ASV bērns saņem pērienu apmēram divdesmit divas reizes gadā, tad desmit gadu vecumā tikai divpadsmit reižu, bet divpadsmit, četrpadsmit vai septiņpadsmitgadīgos per apmēram astoņas reizes gadā; interesanti, ka sodīšanas biežums samazinās sasniedzot 15 gadu vecumu, bet pēc tam atkal palielinās. Ja vecumā līdz 12 gadiem parasti vairākums bērnu soda perot ar roku pa pliku dibenu, tad vecumā no 13 līdz 17 gadiem šie skaitļi izlīdzinās - 14% joprojām per ar roku, bet 15,6% šajā vecumā per ar kādu rīku (čību, pliķēkli, rīksti, jostu utml.)[30] Nacionālā Skolu Psihologu asociācija[31] norāda uz 1,5 miljoniem pēriena gadījumu ASV skolās ik gadu.[32]

Interesanti, ka Saūda Arābijā skolā drīkst nopērt arī pieaugušu skolotāju, ja tā rīkojusies nepareizi.[33] Piemēram, skolotāja bija nelikumīgi apvainojusi meiteni, tādēļ to klasē, skolēnu priekšā desmit reizes nopēra policija.[34]

Latvijas teritorijā pērienu skolās pēdējoreiz publiski popularizēja Vācijas Impērijas okupācijas laikā no 1915. gada līdz 1918. gadam, plānojot skolotājiem izsniegt trīs rīkšu bunti - par ķeizaru Vilhelmu, "svēto Krieviju" un par krietnu skolotāju sabiedrību (Lehrerschaft); skolotāju apliecības bija plānots neizsniegt tiem, kas neprot kārtīgi skolēnu izpērt.[35]

Latvijas Republikā pēršanu kā audzināšanas līdzekli aizstāv Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Jānis Šmits, argumentējot ar Bībeli, norādot, ka Latvijā vecākiem ir garantētas tiesības audzināt savu bērnu pēc saviem reliģiskajiem uzskatiem un neviena Eiropas institūcija nevar atcelt to, kas teikts Svētajos Rakstos[36] - Zālamana pamācību 13. nodaļas 24. pantā: "Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca" un ANO Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju un pārliecību, izskaušanu 5. pantu - vecākiem ir tiesības organizēt dzīvi ģimenē saskaņā ar savu reliģiju un ticību un audzināt bērnos tādu morāli, kādai tic vecāki.[37]

Studentu korporāciju pliķēšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Meiteņu korporācijas pliķēklis
Pliķēšana studentu korporācijā ASV

Atsevišķās valstīs (galvenokārt, ASV) akadēmiskajās mūža organizācijās - meiteņu un puišu studentu korporācijās pilntiesīgu biedru uzņemšana iesvētībās notiek ar pērienu.[38] Pērienu izpilda ar īpašu korporācijas pliķēkli (sorority paddle/franternity paddle) īpašā ceremonijā parasti izģērbjoties pa kailu[39][40][41] vai apsegtu sēžamvietu[42] kā pliķēšanu (paddling, saukta arī swinging the wood[43]). Korporāciju pliķēšanu saņem brīvprātīgi, tas ir izplatīts visā ASV studentu un studenšu korporācijās (sororities), citās slepenās organizācijās.[44][45] Iesvētāmā pilnīga atkailināšanās, pat publisks kailums bieži ir gaidīta šādas studentu pliķēšanas daļa.[46] Vēsturiski korporāciju pēriens nāk no viduslaiku tradīcijas pērt pirmgadniekus studentus, piemēram, Aviņonā, Francijā.[47] Lai arī psiholoģijas zinātnieks Z.Freids uzskatīja (1919), ka pliķēšanas mērķis ir apspiest sievišķo identitāti un iniciēt jaunuzņemto heteroseksuālo vīriešu sabiedrībā, jo veido svarīgas psiholoģiskas un sociālas grupas identitātes funkcijas,[42] tomēr arvien vairāk pliķēšanu īsteno arī meiteņu korporācijas. Meiteņu korporācijās iniciācijas pliķēšanas sākumā nereti jāvalkā vienādi svārki, blūzes, matu sprādzes, kleitas utt.[48] Iesvētāmā nedrīkst kliegt, kustēties vai atstāt pliķēšanas pozu pēriena laikā - jāizrāda rakstura stingrība un slepenība.[49]

Vēsturiski slaveni pērieni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Slovāku peramā pātaga

Miesas sodi, tajā skaitā ar pātagu vai žagariem, bija izteikti populāri 18. gadsimta Francijā, absolūtisma un arī Lielās Franču revolūcijas laikā. Piemēram viena no revolūcijas līderēm, feministe Teroīne Merikūra sajuka prātā pēc publiska pēriena. 1793. gada 31. maijā jakobīņu sievietes viņu saķēra netālu no Konventa Tileriju parka terasēs, izģērba pilnīgi kailu un sarīkoja publisku pēršanu ar žagariem pa pliku dibenu. Revolūcijas varone bija tik ļoti apkaunota, ka sajuka prātā un pat daudzkārt atteicās no apģērba, atlikušo mūžu pavadot vājprātīgo iestādēs.[50]

Šādi sodi Francijā bija izplatīti arī aristokrātijā, pat galmā. Piemēram, karaļa Luija XV favorīte grāfiene Di Barī rotaļājoties lika atkailināt un nopērt marķīzi Rozenu,[51] kas izraisīja skandālu.[52][53] Dubarī un marķīze bija viena otrai pieķērušās, bija arī intīmas attiecības. Karaļa brāļasieva Provansas grāfiene pārmācīja marķīzi kā savu galmadāmu par tuvām attiecībām ar Dubarī, pēc kā marķīze atsala. Grāfiene Dubarī sūdzējās karalim, kurš jokoja, ka marķīze Rozena ir bērns un pelnījusi rīkstes. Dubarī ieaicināja marķīzi savā buduārā un pavēlēja četrām istabmeitām novilkt draudzenei drēbes, atkailināt viņas sēžamvietu un uzskaitīt kārtīgi ar rīkstēm.[54]

Pēršana bija izplatīta arī cariskajā Krievijā. Pēc imperatores Elizabetes Petrovnas pavēles par 1743. gada 11. septembrī, Sanktpēterburgā Kolēģijas laukumā īpaši šim gadījumam sapulcināta pūļa priekšā tika ar varu noģērbtas, piesietas pie ešafota un izšaustītas ar pātagu[55] par valsts nodevību (imperatores apvainošanu) notiesātās galma skaistule, princese Natālija Lopuhina[56] un pirmā Krievijas ģenerālprokurora atraitne, grāfiene Anna Bestuževa; pēdējo šaustīja žēlsirdīgāk bendem dota kukuļa dēļ.[57] 1768. gadā Maskavā, Sarkanajā laukumā tika sodīta trīsdesmit astoņus gadus vecā Podoļskas (Maskavas guberņā) muižniece Darja Soltikova jeb Soltičiha par to, ka perot un citādi mokot pazudināja nāvē 139 savus dzimtcilvēkus, galvenokārt, jaunas istabenes un kalpones,[58] līdzdalībniekus tāpat pēra ar pātagu.[59]

Šarlīze Terona (Charlize Theron) Toronto2005

Krievijas Sociālrevolucionāru partijas jeb eseru līdere Marija Spiridonova kļuva slavena 1906. gada janvārī sašaujot un noslepkavojot Borisogļebskā policijas ģenerāli G.Luženovski. Pēc aresta pakļauta visdažādākām mocībām. Policijas iecirknī un vilciena vagonā ceļā uz Tambovu Spiridonovai noplēsa visas drēbes un kailu pēra ar žagariem.[60]

"Slaveni" pērieni notiek arī mūsdienās. Piemēram, Dienvidāfrikas izcelsmes aktrise Šarlīze Terona bērnībā pērta ar roku, rīksti un dažādiem priekšmetiem, līdz kuriozam, ka piecpadsmit gadu vecumā dabūja pērienu no mātes par skolas uniformu ar drēbju pakaramo tā, ka uz sēžamvietas palika pēdas no Disneja varoņiem Donalda Daka un Mikimausa, kuri ar caurgriešanas tehniku bija attēloti uz pakaramā. Šīs pēdas skolā viņa rādījusi draugiem. Aktrise pati aizstāv pērienu kā disciplīnu.[61]

Tautas tradīcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tradicionālā čehu pomlázkas rīkste

Pēriens kā tradicionāls sods vietējās kopienā Latvijā bija izplatīts vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, piemēram, Dienvidkurzemē par dažādiem sadzīviskiem pārkāpumiem "puišu tiesa" piespriež pērienu meitai kailai un "kādu nakti tad arī ieradušies pie viņas puiši viesos un ar ērkšķu krūma zariem pa pliku miesu tā nosvaipījuši, ka meita dažas dienas bijusi slima".[62]

Svarīgākā latviešu pavasara saulgriežu svētku sastāvdaļa ir pēršana ar pūpolu vītola zariem. Ar ļoti seniem, pirmskristiāniska tipa ticējumiem saistīta pēršana ar pūpolu vītola (kārklu krūma vai koka), uzplaukuša bērza vai kadiķa (paegļa) zariem. Piemēra, 20. gadsimta sākumā Kurzemē puiši pēra meitas pa atsegtu dibenu ar izplaucētiem, bērzu zariem naktī no Lieldienu svētdienas, saņemot kā atalgojumu olas, raušus, alu.[63] Pavasara saulgriežos perot ar šādu "dzīvības rīksti", kokā iemītošie pozitīvie spēki ietekmējot cilvēku, modinot viņā jaunu enerģiju, palīdzot pārvarēt un uzveikt slimības, vērš viņu tajā gadā nepieejamu jaunām saslimšanām, darot skaistu, možu, čaklu, izveicīgu darbā.

Latviešiem[64] tāpat kā igauņiem, lietuviešiem un krieviem populāra bija pēršana pēdējā svētdienā pirms Lieldienām. Šāda paraža bijusi arī somiem un poļiem. Polijā jaunavas pēra jaunekļus Pūpoldienā, bet jaunekļi jaunavas - otrā Lieldienu dienā.[65] Igauņi per biežāk - arī pēdējā ceturtdienā, pēdējā piektdienā un sestdienā pirms Lieldienām.[66]

Pēriens kā sods mājsaimniecības ietvaros 19.gs

Zviedrijas ziemeļos bija izplatīta tradīcija, ka jauni puiši Lieldienu rītā ar bērzu žagariem pēra meitenes, līdz tās uzcienāja viņus ar kādu alkoholisku dzērienu.[67] Čehi svin pagānu Lieldienas ar "pomlazka".[68] Zemnieku ticējums to saista ar atjaunotni, veselību un labu ražu. Čehi per tikai sievietes pa kailām sēžamvietām ar speciāli izgatavotu pātadziņu no vītoliem, kas dekorēta ar krāsainām lentītēm. Parasti jauni puiši iet no mājas uz mājām un sit meiteņu dibenus, pretī iegūstot krāsotas olas. Pēc kārtīga pēriena meiteņu galvas paliek zem aukstas ūdens strūklas.[69]

Mazāk zināms, bet dainas paredz budēļa pērienu (kūlienu) ar smalkiem bērza žagariem (dzīparotu pātadziņu)[70] arī Ziemassvētkos. Piemēram:

Budēlīt, tēvainīti,
Izper manu līgaviņu:
Dievs dos manai līgavai
Citgad mazu ķēbulīti.[71]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Paldies par pērienu, tēti un mamma!» - "Pēriens audzina". Toms Ancītis, Latvijas Avīze, Rīga, 2007. gada 10. jūlijs.
  2. ↑ Ķikute, L. Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību departamenta vadītāja p.i. (publicēts portālā www.politika.lv Arhivēts 2014. gada 29. septembrī, Wayback Machine vietnē. 2007. gada 14. augustā)
  3. ↑ "Soda likumi par krimināliem un pārmācīšanas sodiem", Rīga, 1894. gads. 525. lpp.
  4. ↑ "Likumi priekš zemniekiem", Pēterburga, 1804. gads. 32. lpp.; Vidzemes zemnieku likumi (Likumi Vidzemes zemniekiem doti). 41. lpp.
  5. ↑ Alekse I. Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup. Latvijas Vēstnesis. Rīga, 2004. gada 16. septembris.
  6. ↑ Natālija Pīzele. 1905. gada revolūcija Preiļu novadā:norises un avoti. International conference - Information, Revolution, Reaction: 1905-2005. Proceedings. November 23-25, 2005. Riga. ISBN 9984-607-75-5
  7. ↑ 1942. gada 20. februāra telegrāfisks rīkojums Nr. 2185, Ekmanis, Rolfs. Latviešu rakstnieki Iekškrievijā, 1941. - 1945. Jaunā Gaita, Nr. 66, 1967.
  8. ↑ Lase I. Triju Zvaigžņu Ordeņa komandiere savā 84.dzimšanas dienā Latvijas Vēstnesis. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2000. gada 17. novembrī Nr. 413/417 (2324/2328)
  9. ↑ «„Vācu fašistu ļaundarības Igaunijā”, Zemgales komunists, Nr.2, 1944. gada 7. decembrī. — 4.lpp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 20. Septembris. Skatīts: 2010. gada 19. Janvāris.
  10. ↑ «Jākobsons, Ervīns. Neatkarīgās krievu republikas Otrajā Pasaules karā, 2018. gada 6. augusts.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. Maijs. Skatīts: 2019. gada 2. Maijs.
  11. ↑ «SKDS 2005. gada socioloģiskais pētījums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 10. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 21. maijā.
  12. ↑ «Mileiko I. Vardarbība un veselība. Zemgales lauka pētījuma atskaite. 2007.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 19. martā. Skatīts: 2008. gada 17. decembrī.
  13. ↑ «Brants M. Vardarbība un veselība. Kurzemes lauka pētījuma atskaite. 2007.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2008. gada 17. decembrī.
  14. ↑ "Pasaules Veselības organizācijas pētījums, 2011" Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Veselības ministrija, "Pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi", Rīga, 2011. ISBN 978-9984-837-40-6, 3-4.lpp.
  15. ↑ "NZ votes against child smack ban", BBC News, 2009. gada 21. augusts.
  16. ↑ http://skaties.lv/latvija/sabiedriba/latvija-bernu-persana-ir-aizliegta-tomer-populara-audzinasanas-metode-daudzas-gimenes/
  17. ↑ Birthday Celebrations from America
  18. ↑ «CBC News Indepth: Spanking». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 6. februārī. Skatīts: 2004. gada 6. februārī.
  19. ↑ «Facts About Corporal Punishment». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 20. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 15. aprīlī.
  20. ↑ «Beazley, H., S. Bessell, et al., 2006, What Children Say: Results of comparative research on the physical and emotional punishment of children in Southeast Asia and Pacific, 2005, Stockholm, Save the Children Sweden». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 27. februārī. Skatīts: 2012. gada 1. maijā.
  21. ↑ http://www.criminology.unimelb.edu.au/staff/alastair_nicholson/Hug_Not_Hit.pdfPDF (218 KiB)
  22. ↑ «Global Progress». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 26. jūlijā.
  23. ↑ The Prague Post, 20 June 2007
  24. ↑ Velinger, Jan. Poll: Majority of Czechs oppose ban on physical punishment, RadioPRAHA, 09-04-2008 13:20 UTC
  25. ↑ Schools lose legal fight over smacking, BBC News, 12 December 2002, (accessed 26 June 2007)
  26. ↑ Bring out the cane even if they are girls Arhivēts 2008. gada 3. maijā, Wayback Machine vietnē., Care2, November 28, 2007
  27. ↑ Strong support for caning Arhivēts 2008. gada 3. maijā, Wayback Machine vietnē., The New Straits Times, November 28, 2007
  28. ↑ Latvijas Avīze:Amerikā skolēnam drīkst sadot pa dibenu[novecojusi saite]
  29. ↑ Ancītis, Toms «Paldies par pērienu, tēti un mamma!» - "Pēriens audzina", Latvijas Avīze, Rīga, 2007. gada 10. jūlijs.
  30. ↑ Straus, Murray A. and Stewart, Julie H. "Corporal Punishment by American Parents: National Data on Prevalence, Chronicity, Severity, and Duration, in Relation to Child and Family Characteristics", Clinical Child and Family Psychology Review, Vol.2, No.2, 1999, p.59 fig.1, p.60 fig.2, p.61 table III, p.65
  31. ↑ «NASP Position Statement - Corporal Punishment». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. martā. Skatīts: 2008. gada 14. aprīlī.
  32. ↑ Owen, S.S. (2005). The relationship between social capital and corporal punishment in schools: A theoretical inquiry. Youth and Society, 37, 85-112.
  33. ↑ «ELSEWHERE IN ASIA: Police 'Lash' Teacher Who Hit Girl with Shoe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 12. aprīlī.
  34. ↑ КАЛИНИНА, A. "Учительницу выпороли при всем классе" utro.ru, 03 ноября 2004
  35. ↑ Čuibe A., Izglītības ministrijas Skolu departamenta vicedirektors. "Skolēnu sodīšana un apbalvošana", Latvijas Skola, Nr.2. 1940. gada 1. februāris. 142-143.lpp
  36. ↑ Vai Šmits ir par pēršanu, Latvijas Avīze, Rīga, 2007. gada 3. augusts[novecojusi saite]
  37. ↑ «Tev būs godāt savu tēvu un māti» Latvijas Avīze, Rīga, 2007. gada 31. jūlijs
  38. ↑ Elefan, Ruben S. Fraternities, sororities, societies: secrets revealed, St. Pauls (Library of Congress Jakarta Field Office), 1997. ISBN 971-504-847-1
  39. ↑ Mechling, Jay. «Paddling and the Repression of the Feminine in Male Hazing», Thymos: Journal of Boyhood Studies, Volume 2, Number 1 / Spring 2008. ISSN 1931-9045[novecojusi saite]
  40. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 28. septembrī. Skatīts: 2010. gada 5. jūnijā.
  41. ↑ «All good things». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 5. jūnijā.
  42. ↑ 42,0 42,1 Mechling, Jay Clark «Is HAzing Play?» in Cindy Dell Transactions at Play, University Press of America, 2009. ISBN 978-0-7618-4485-3, p.57
  43. ↑ Kimbrough, Walter M. Black Greek 101: The culture, customs, and challenges of Black fraternities and sororities, Asociated University Presses, 2003. p.63
  44. ↑ Nuwer, Hank. Wrongs of Passage: Fraternities, Sororities, Hazing, and Binge Drinking. Indiana University Press, 1999. p.35, 80.
  45. ↑ «Ellsworth, Chad Definitions of hazing: Differences among selected student organizations Dissertation, 2004.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 5. jūnijā.
  46. ↑ Mechling, Jay Clark «Is HAzing Play?» inClark, Cindy Dell Transactions at Play, University Press of America, 2009. ISBN 978-0-7618-4485-3, p.47
  47. ↑ Nuwer, Hank. Wrongs of Passage: Fraternities, Sororities, Hazing, and Binge Drinking. Indiana University Press, 1999. p.94.
  48. ↑ Kimbrough, Walter M. Black Greek 101: The culture, customs, and challenges of Black fraternities and sororities, Asociated University Presses, 2003. p.49
  49. ↑ Phillips, Clarenda M. African American fraternities and sororities: the legacy and the vision, University Press of Kentucky, 2005. p.450
  50. ↑ Roudinesco, Elisabeth. (1992) Madness and Revolution: The Lives and Legends of Theroigne de Mericourt. Verso. ISBN 0-86091-597-2. p.198
  51. ↑ Cantrel, Émile (1861) Nouvelles à la main sur la comtesse Du Barry H. Plon, p.294.
  52. ↑ Bertram, James Glass. (1904) Flagellation & the Flagellants: A History of the Rod in All Countries. W. Reeves, p.331.
  53. ↑ La Chronique scandaleuse, ou Mémoires pour servir à l’Historie de la Génération présente, Paris : 1789, tome III, p.11-13
  54. ↑ Meiners, Christoph. (1808) History of the Female Sex: Comprising a View of the Habits, Manners Henry Colburn. p.406-407
  55. ↑ Каррер Д' Анкосс Элен. Императрица и аббат. Olma Media Group, ISBN 5-224-04622-X, c.177-178
  56. ↑ Лопухина Наталья Федоровна - biografija.ru
  57. ↑ Bain, Robert Nisbet. The Daughter of Peter the Great. Adamant Media Corporation, ISBN 1-4212-7109-5, p.94-95
  58. ↑ Дарья Николаевна Салтыкова - peoples.ru
  59. ↑ «Дарья Салтыкова - Уголовные убийцы разных времен и народов». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2009. gada 25. decembrī.
  60. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 28. martā. Skatīts: 2008. gada 10. aprīlī.
  61. ↑ «Schruers, Fred "Charlize Theron - Women in Hollywood 2005" Priemiere». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2008. gada 16. aprīlī.
  62. ↑ Janševskis, J. Latvijas novadi. IV. Nīca. Rīga: Valstspapīru spiestuves izdevums, 1928. 62.lpp
  63. ↑ "Kā atalgojumu par pērienu pērēji dabū olas un raušus, kā arī tiek ar alu un šņabi pacienāti. Pie pēršanas lieto tam nolūkam izplaucētas bērzu rīkstes. Ja tādas nav, iztiek arī ar egļu skuju, paegļu vai neplaucētu bērzu zaru.", avīze "Latvija", (1908) Nr.94, 1908. gada 24. aprīlis
  64. ↑ LVME 320.m., 156.dok. Kandava; LTT 25184-25212; LVME līdzīgas ziņas ir no Rūjienas, Lodes, Ternejas, Vecpiebalgas, Salienas
  65. ↑ Rudzītis, Jāzeps. "Latvietis pavasara atmodas rītā". Latvijas Vēstnesis > 04.04.1996 59/60 (544/545)
  66. ↑ Hiiemäe M. Eesti rahvakalender. II, Tallinn, 1981, 291 1k. 137, 140, 141, 169, 210. lpp.
  67. ↑ «Svētki.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 10. aprīlī.
  68. ↑ Pletení pomlázky - ČeskéNoviny.cz
  69. ↑ Easter Monday Radio Prague special - Radio Prague (2004. gada 12. aprīlis)
  70. ↑ Latvijas Dievturu sadraudze - Ziemassvētki
  71. ↑ Ziemsvētki - Latviešu folklora (13983) Arhivēts 2008. gada 18. aprīlī, Wayback Machine vietnē., liis.lv

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Евреинов Н. История телесных наказаний в России. - Книжный клуб "Книговек": Москва, 2010. ISBN 978-5-4224-0104-8

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pēriens&oldid=4183982"