Pēteris Vegers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Vegers
Pēteris Vegers
Personīgā informācija
Dzimis 1904. gada 22. jūnijā
Maskava, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1991. gada 7. septembrī (87 gadi)
Kalifornija, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Zinātniskā darbība
Zinātne farmakoloģija
Darba vietas Latvijas Universitāte,
Pasniedzēji Cēzars Amslers

Pēteris Vegers (1904–1991) bija latviešu farmakologs un fiziologs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docents, dekāns (1940-1941). Pētīja morfīna farmakoloģiju, iekaisuma un asinsrites fizioloģiju.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1904. gada 22. jūnijā Maskavā uzņēmēja Ernesta Vegera un viņa sievas Aleksandras, dzimušas Ivanovas, ģimenē.[2] Mācījās Vintertūras ģimnāzijā Šveicē. Studēja filoloģiju, tad medicīnu Latvijas Universitātē (1924-1930) un Upsālas Universitātes Farmakoloģijas institūtā pie prof. E. L. Bakmaņa (1929).[3] Pēc studiju beigām strādāja par subasistentu (1929-1936), asistentu (1936-1940) Latvijas Universitātes Farmakoloģijas institūtā pie profesora Cēzara Amslera Kronvalda bulvārī 9, Rīgā. 1934. gadā aizstāvēja Dr. med. grādu par darbu "Johimbīns un veģetatīvā nervu sistēma". 1938. gadā papildinājās Lozannas Fizioloģijas institūtā, 1939. - 1940. gadā kā Rokfellera fonda stipendiāts.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 1. septembrī lektoru P. Vegeru iecēla par LU Medicīnas fakultātes dekānu, bet 1. oktobrī par docentu, Farmakoloģijas katedru vadītāju (1940-1944), Eksperimentālās medicīnas institūta direktoru. Vācu okupācijas laikā P. Vegeru ar 1941. gada 1. jūliju atcēla no dekāna amata un iecēla par Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas katedras vadītāju un Farmakoloģijas katedras vadītāja pienākumu izpildītāju. 1943. gada 17. februārī viņu atkal ievēlēja par docentu.[4]

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, līdz 1946. gadam strādāja Marburgas universitātē par bioķīmijas institūta vadītāju, vēlāk pārcēlās uz ASV. 1950. gadā Kalifornijā kā pirmais latviešu ārsts ieguva prakses tiesības, līdz 1970. gadam praktizēja Losandželosā un Santa Monikā.[5] Miris 1991. gada 7. septembrī Kalifornijā.[6]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Weger, P. Über die Einwirkung von Digitalis und Strophantin auf die parasympathische Reizbarkeit des Darmes. Skandinavisches Archiv Für Physiologie 1929, 55(1):111–130
  • Weger, P. Wirkung des Strophantins auf die Formelemente des Blutes speziell auf die Thrombozyten und Leukozyten. Skandinavisches Archiv Für Physiologie 1929, 56(2): 291–301
  • Weger, P.; Amsler, C. Weiteres zum Problem der Gewöhnung an Morphin. Arch Exp Path Pharmakol 1936, 181(2-4): 489-493
  • Weger, P.; Amsler, C. Beschleunigung der Gewöhnung an Morphin bzw. Verzögerung der Entwöhnung davon durch Vitamin-D-Mangel. Arch Exp Path Pharmakol 1936, 183(1): 9-12
  • Weger, P.; Amsler, C. Zur Pharmakologie und Pathogenese der Entzündung. Arch Exp Path Pharmakol 1937, 185(2-3): 259-262
  • Fleisch, A.; Weger, P. Über eine gefäßerweiternde Substanz der Erythrocyten. Pflüger's Archiv für die gesamte Physiologie des Menschen und der Tiere 1938, 239(1): 476-482
  • Fleisch, A.; Weger, P. Über das Auftreten von gefäßerweiternden Substanzen im venösen Blut. Pflüger's Archiv für die gesamte Physiologie des Menschen und der Tiere 1938, 239(1): 354-361
  • Fleisch, A.; Weger, P. Die gefäßerweiternde Wirkung der phosphorylierten Stoffwechselprodukte. Pflüger's Archiv für die gesamte Physiologie des Menschen und der Tiere 1938, 239(1): 362-369
  • Fleisch, A.; Weger, P. Die nutritive Gewebesensibilität als Grundlage der Arbeitshyperämie. Pflüger's Archiv für die gesamte Physiologie des Menschen und der Tiere 1938, 240(5): 553-560

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. springer.com
  2. nekropole.info
  3. onlinelibrary.wiley.com
  4. Arnis Vīksna. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte 1919-1950. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011. - 347 lpp.
  5. Pa mūža gadu kāpnēm
  6. death-records.mooseroots.com[novecojusi saite]