Pūļa psiholoģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pūļa psiholoģija ir termins, ar kuru apzīmē pūļa kopīgu atbildes reakciju uz kādu situāciju, faktoru vai parādību. Pūlis var sastāvēt no dažādu statusu, raksturu un dzimuma pārstāvjiem. Šeit netiek aplūkots indivīds, bet gan grupa kopumā.

Ir novērots, ka šādam pūlim parasti ir Līderis vai līderu grupa, kas nosaka pūļa reakcijas virzību. Tomēr pūli ir grūti kontrolēt un netiek izslēgta iespējamība, ka līderi tiek nomainīti vai netiek respektēti. Pūļa vadīšanai ir nepieciešams līderis ar labām oratora spējām, kurš spēj vadīt un pareizajā laikā apklusināt lielas cilvēku masas. Šie līderi nes lielu atbildību pūļa reakcijas virzībā, jo pūlī neviens indivīds nedomā, visi kopīgi paļaujas uz līderi un apkārt esošajiem cilvēkiem. Pēc Gabriela Tarda pūļa psiholoģijas teorijas līderis spēj pārliecināt savu pulbiku par savām spējām un idejām tikai tad, ja viņš zina, ko pūlis mīl un ko nīst.[1]

Pastāv divu veidu pūļa ideju dzimšana. Idejas var būt nepastāvīgas,viegli aptveramas un ātri uzliesmojošas pūlī vai arī idejas spēj būt ilgākā laika periodā izkoptas, ar konkrētu mērķi un izpildes soļiem.[2] Atšķirība starp šiem diviem ideju rašanās cēloņiem ir tāda, ka šīs idejas spēj izveidot pūli atšķirīgos laika periodos. Viegli uzliesmojošās idejas spēj sapulcināt pūli nekavējoties un pūļa effekts var izgaist tikpat ātri, viss ir atkarīgs no idejas un tās izpildes. Tomēr ir jāpatur atmiņā, ka šāda veida atbildes reakcija uz kādu notikumu spēj būt negatīva un var izraidīt nekārtības. Izkoptas idejas sapulcina cilvēkus ar vienotu mērķi un izkoptiem idejas realizācijas soļiem. Parsti šādas pūļa kopīgas sapulcēšanās tiek plānotas un saskaņotas ar kādu līderi vai līderu grupu.

Par iemeslu pūļa reakcijai var būt politiski notikumi. Kāds sabiedrībā kritizēts vai svarīgs politisks notikums var izraisīt masu diskusijas, streikus un pat masu nekārtības. Kā miermīlīgs piemērs ir jāpiemin skolotāju protesta gājiens 2014. gadā, Rīgā, kura mērķis bija pievērst politiķu uzmanību skolotāju zemajām algām.[3] No šīs situācijas var aplūkot kā pūlis ar aptuveni 5000 cilvēkiem spēj kopīgiem spēkiem pievērst uzmanību uz sabiedrībā svarīgiem jautājumiem. Tomēr protesta akcijas laikā bija novērojams, ka individuāli spriedumi netiek ņemti vērā. Visi cilvēki pūlī bija vienoti, jo viņiem bija kopīgs mērķis. Pūļa psiholoģija nosaka,ka neievērojot indivīda personīgo viedokli ir iespējams panākt kopīgi nolikto ideju, kas iespējams sakrīt ar daudzu indivīdu idejām.

Kā negatīvs piemērs par pūļa atbildes reakciju uz politiskiem notikumiem ir jāpiemin 13. janvāra Vecrīgas nemieri, kuru pamatā bija pūļa neapmierinātība ar valdošo sistēmu Latvijā un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Šāda pūļa protesta akcija izvērtās ar masveida nemieriem un cietušajiem Rīgas centrā. No pūļa psiholoģijas viedokļa ir jāaplūko fakts,ka sākotnēji ne visi pūļa dalībnieki bija gatavi uz nemieriem, bet līdzko izveidojās grupa ar nemierniekiem, aizvien vairāk cilvēki tai pievienojās. Vairs netika izšķirtas morāles un pareizas rīcības no nepareizām. Cilvēki pievienojās šiem nemieriem īsti pat neapzinoties kāds ir mērķis no tā un tas noveda pie negatīvām sekām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. G. Tarda «Pūļa psiholoģija» // Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati. (Eksperimentāls mācību līdzeklis) — Izglītības soļi: Rīga, 2002., 239.-241. lpp. ISBN 9984-712-33-8
  2. Gustavs Lebons, Pūļa psiholoģija, 2002
  3. http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/protesta-gajiena-pulcejas-tukstoshiem-skolotaju-1438.a85236/