Parlamentārā monarhija
Parlamentārā monarhija ir valsts iekārta — konstitucionālā monarhija, kur valsts galva ir monarhs, bet augstākā vara pieder parlamentam.
Monarha funkcijas šādā sistēmā ir pārsvarā ceremoniālas un reprezentatīvas, saglabājot valsts simbolisko vienotību, tradīciju nepārtrauktību un stabilitāti. Konstitūcija vai tam līdzvērtīgs normatīvais akts precīzi nosaka monarha pilnvaras, bieži vien tās ierobežojot līdz formālai valdības iecelšanai, likumu apstiprināšanai un ārvalstu vēstnieku akreditācijai, kas reāli notiek pēc parlamenta vai valdības ieteikuma.
Parlamentārā monarhija raksturīga ar varas dalīšanas principu, tiesiskumu un demokrātisku kontroli pār izpildvaru. Premjerministrs (vai valdības vadītājs) parasti tiek izvēlēts no parlamentā pārstāvētās vairākuma partijas un ir galvenais politiskās vadības subjekts. Šī pārvaldes forma ir izplatīta vairākās mūsdienu demokrātijās, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Nīderlandē, Japānā un Spānijā. Tās attīstība cieši saistīta ar konstitucionālisma un parlamentārisma vēsturi, jo īpaši ar Anglijas t.s. "Slaveno revolūciju" 17. gadsimtā, kad tika nostiprināts princips, ka monarhs nevar valdīt bez parlamenta piekrišanas.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu] | Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis raksts ir ļoti īss un nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |