Pasterizācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krējuma pasterizēšanas un dzesēšanas spirāles Mērgonas sviesta fabrikā, 1939. gads.

Pasterizēšana ir pārtikas produktu (parasti šķidrumu) termiskās apstrādes un konservēšanas metode, kurā produktu karsē līdz noteiktai temperatūrai, kurā iet bojā patogēnie mikroorganismi un to veģetatīvās formas, kā arī inaktivējas enzīmi, tādējādi palēninot produkta bojāšanos un paildzinot tā derīguma termiņu. Pēc pasterizēšanas produktu nekavējoties atdzesē un ievieto sterilā iepakojumā. Izšķir lēno pasterizēšanu, kur produktu karsē 30 minūtes līdz 63—65°C temperatūrai un ātro pasterizēšana, kur pa pāris minūtēm produktu uzkarsē līdz 75—90°C temperatūrai. Visbiežāk pasterizē pienu, krējumu, augļus, ogas, to sulas un dažādus dzērienus.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tehnoloģiju 19. gadsimta vidū izstrādāju franču ķīmiķis mikrobiologs Luijs Pastērs, kura vārdā tā arī ir nosaukta. Lai arī vispazīstamākā ir tieši piena pasterizēšana, pasterizēšanu Pastērs sākotnēji bija paredzējis vīna un alus saskābšanas aizkavēšanai.[2]

Pasterizatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasterizēšanu visbiežāk veic universālajos plākšņu aparātos, kurus var izmantot arī kā sildītājus, dzesētājus, ietvaicētājus un sterilizatorus. Plākšņu aparātu sildvirsmu veido daudzas kopā sastiprinātas 0,5—1,25 mm biezas plāksnes ar rievoti štancētu virsmu. Ar starpplāksēm, kurās iemontēti produkta pievadi un izvadi, tās atdala atsevišķās sekcijās, kurās veic atsevišķus apstrādes procesa posmus. Šādas sekcijas parasti ir 3 — sildīšanas, reģenerācijas un dzesēšanas sekcija, tomēr atkarībā no iekārtā apstrādājamo šķidrumu un ražošanas specifikas mēdz pievienot līdz vēl divām papildu sekcijām, piemēram, speciālās piena rūpniecības iekārtās ir vēl viena pasterizēšanas sekcija. Starp plāksnēm veidojas šauri (3—6 mm) kanāli, pa kuriem plūst pasterizējamais produkts. Plākšņu rievojums uzlabo pasterizatora darbību, jo veicina turbulentas plūsmas veidošanos starp plāksnēm radušajos kanālos, tādējādi optimizējot siltuma pāreju, kā arī padara plāksnes mehāniski izturīgākas un nedaudz palielina to sildvirsmu. Papildus tam, plākšņu aparātus veido pēc pretplūsmas principa, lai iegūtu optimālo temperatūru starpību un lielāku siltuma ietaupījumu nekā tas būtu līdzplūsmas siltummaiņos. Plāksnes atkarībā no apstrādājamā produkta parasti izgatavo vai nu no nerūsošā tērauda (pārtikas produktu termiskai apstrādei) vai titāna (sāls šķīduma u.c. agresīvu produktu termiskai apstrādei).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Pasterizācija». Neslimo.lv (latviski). Skatīts: 2013. gada 10. janvārī.
  2. Rodney Carlisle. Scientific American Inventions and Discoveries. Ņūdžērsija : John Wiley & Songs, Inc., 2004. 357. lpp. ISBN 0-471-24410-4.
  3. Lija Dukaļska, Ruta Galoburda, Elīna Sturmoviča, Ojārs Rubenis, Gunārs Brēmers. Pārtikas rūpniecības tehnoloģiskās iekārtas. Jelgava : LLU PTF, 2000. 209—215. lpp. ISBN 9984-19-171-0.