Alus

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dažāda šķirņu un veidu alus pudelēs

Alus ir raudzēts alkoholisks dzēriens, ko iegūst pārraudzējot apiņotu miežu vai kviešu iesala misu.[1] Tas ir pasaulē izplatītākais alkoholiskais dzēriens un 3. populārākais dzēriens aiz ūdens un tējas.[2]

Alus darīšanu vispārināti veido šādi posmi: iejavas gatavošana, misas vārīšana, misas raudzēšana, jaunalus izturēšana, alus filtrēšana un pildīšana.[3] Alu var gatavot arī no kviešiem, kukurūzas, rīsiem un citiem augiem, kaut gan visbiežāk gatavo tieši no miežiem. Apiņi ir tas, kas alum sniedz raksturīgo rūgtumu, reizē arī darbojoties kā dabīgam konservantam, lai arī dažreiz alum mēdz pievienot dažādus citus augus un augļus, kas ietekmē tā garšu. Alkohola procents alū parasti ir no 4 līdz 6. Dabīgi rūgstot alus var sasniegt arī 14—16[4], taču izmantojot saldēšanas metodi ir sasniedzami arī vairāk kā 40% alkohola satura.

Katru gadu Vācijas pilsētā Minhenē tiek rīkots festivāls Oktoberfest, kas ir slavenākais un apmeklētākais alus festivāls pasaulē.[5]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koka makets, kurā attēlota alus darīšana Senajā Ēģiptē, Rožkrustiešu Ēģiptes muzejs, Sanhosē, Kalifornijā

1516. gadā Bavārijas hercogs Vilhelms IV pieņēma vēlāk tā iesaukto „tīrības likumu” (vācu: Reinheitsgebot), kas noteica, ka alus ir tikai tāds dzēriens, kura sastāvdaļas ir iesals, ūdens un apiņi.[6]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā fragmentāras ziņas atrodamas dažādos 13.—16. gadsimta rakstītajos avotos — hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citur. Zināms, ka 1386. gadā Rīga nodibināta Alus un vīna nesēju brālība, kas pastāvēja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei.[7]

Viens no pirmajiem plašākajiem publicējumiem latviešu valodā, kurā aprakstīta iesala un alus gatavošana, bija 1906. gadā izdotā Pētera Delles grāmata „Iesala un alus gatavošana mazgruntnieku vajadzībām”. 1930. gados Delle arī nodarbojās ar alus un vīna darīšanas popularizēšanu gan rūpnieciskā mērogā, gan arī mājas apstākļos, un tajā laikā alus ražošana piedzīvoja strauju izaugsmi, piemēram, 1932. gadā pavisam tika saražots pusmiljonu dekalitru alus, bet 1937. gadā šis daudzums jau vairāk nekā divkāršojās — līdz 1,2 miljoniem dekalitru gadā. Līdztekus rūpnieciski ražotajam alum, alu pēc visdažādākajām tehnoloģijām gatavoja arī teju vai ikkatrā lauku sētā.[8]

20. gadsimta 20. un 30. gados lielākās Latvijas alus darītavas bija Tannhaueser, Gust. Kuntcendorff, Iļģeciema, Kymmel un Livonijas alus darītava, kas tāpat kā visas pārējās ievērojamākās alus darītavas, kuras kopā saražoja ap 63% no visa Latvijā patērētā alus, atradās Rīgā, bet ārpus Rīgas darbojās 18 mazāka izmēra alus darītavas. No lielajām alus darītavām gan neviena pilnībā nepiederēja latviešu akcionāriem, ko 1937. gadā, rakstot par alus rūpniecības vēsturi Latvijā, min laikraksts „Rīts”: „Iļģuciema, Tannhauesera un Livonijas alus darītavas pieder žīdiem, Kuncendorfs – vāciešiem un vienīgi Kymmela a.- s. alus darītavā ir arī latviešiem (“Augļu eksports”) līdzrunāšana.”[9]

1937. gadā Latvijas Kredītbanka ar varu pārpērk Iļģuciema un Tanheizera alus darītavas un apvieno tās jaunā uzņēmumā – „Aldari”, kas tiek pilnībā modernizēts un savu darbību uzsāk 1939. gadā.[9]

Mūsdienās Latvijā lielākās alus darītavas ir Aldaris un Cēsu alus, taču iecienīti ir arī mazo alus darītavu ražojumi, piemēram, Tērvetes, Bauskas, Piebalgas vai Valmiermuižas alus.[10] Lai arī sarucis vispārējais alus patēriņš, pēdējos trīs gadus strauji pieaudzis ekskluzīvā (craft) alus tirgus segments, kura izaugsmi nākamajos trīs gados paredz 12% apmērā. 15,5% pieaugumu paredz arī vidējās cenu kategorijas alum, savukārt ekonomiskā un stiprā alus segmentam turpmākos trīs gadus prognozēts 11,5% samazinājums.[11] 2013. gada rudenī par pievēršanos ekskluzīvā alus tirgus segmentam paziņoja arī Latvijas lielākais alus darītājs Aldaris, ieguldot 3 miljonus eiro vēsturiskās alus darītavas atjaunošanā un ekskluzīvo alus šķirņu izstrādē,[12] no kurām pirmās trīs — Mājas alu, Latvijas IPA un Staltais beļģis — prezentēja 2014. gada 7. maijā.[13]

Sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar 1516. gada Bavārijas hercoga Vilhelma IV „tīrības likumu” (vācu: Reinheitsgebot), par alu uzskatāms tikai tāds dzēriens, kas gatavots no ūdens, iesala un apiņiem.[7] Mūsdienās gan pie alus pamata sastāvdaļām pieskaita arī raugu,[14] bet kviešus un miežus mēdz aizstāt ar citiem cietes un cukura avotiem, piemēram, kukurūzas vai rīsiem.[3]

Alus šķirnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķiršu Lambika alus Kriek
Īrijas alus darītavas Guinness ražotais Guinness Draught stauts
Plzeņā Pilsner Uruqell ražotais gaišais pilzners

Aldari alu iedala atkarībā no izmantotā misas raudzēšanas veida. Izšķir Lambika (Lambic) jeb ar savvaļas raugiem raudzētos alus, augšējās rūgšanas alus (eilus, stautus, porterus, kviešu alus u.c.) un apakšējās rūgšanas alus (piemēram, lāgerus).[3]

Lambika alus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lambika alus šķirne radusies Beļģijā, un tās nosaukums, iespējams, nāk netālu no Briseles esošā Lembēkas (Lembeek) ciema. Lambika alus gatavošanā izmanto savvaļas raugus un iegūtās misas raudzēšanu veic mucās, kur iepriekš raudzēts vīns, tādēļ šai alus šķirnei ir vīnam līdzīga garša un smarža.[3]

Lambika alu gatavo no 30% neapstrādātu kviešu un 70% miežu iesala. Vispirms no nediedzētajiem kviešiem un miežu iesala pagatavo iejavu, bet pēc tam iegūst misu. Tad misu ielej atvērtā vara traukā un ļauj tai atdzist. Atdziestot misā sāk darboties aptuveni 70 dažādi mikroorganismi, no kuriem būtiskākie ir raugi Brettanomyces lambicus un Brettanomyces bruxellensis, un aizsākas rūgšana. Misu atstāj uz nakti ierūgt un no rīta salej vīna mucās, kur to turpina raudzēt aptuveni 3 gadus.[3]

Visvienkāršākais Lambika alus ir ar cukurniedru cukuru, karamelēm vai melasi saldinātais Faro, tomēr pastāv arī dažādi uz Lambikas alus bāzes veidoti augļu ali, piemēram, Kriek, kam gatavošanā laikā pievienoti ķirši, vai Frambozen, kas papildināts ar avenēm.[3]

Augšējās rūgšanas alus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšējās jeb virsējās rūgšanas alu raudzē augstākā temperatūrā nekā apakšējās rūgšanas alu, un tā gatavošanas tehnoloģija ir ar daudz senāku vēsturi. Garšas un smaržas īpašību ziņā augšējās rūgšanas alum parasti ir īpatnēja ziediem līdzīga smarža, kā arī izteiktāka augļu un rauga piegarša.[15] Galvenās augšējās rūgšanas alu šķirnes ir eili, stauti, porteri un kviešu ali.[3]

Eils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eils (angļu: Ale) ir ļoti daudzveidīga augšējās rūgšanas alus šķirne[3], ko parasti raudzē 15—25°C temperatūrā[16] aptuveni 1 nedēļu.[3] Eilam pastāv dažnedažādi paveidi visdažādākajās krāsās, rūgtumā un stiprumā — mērenais eils (Mild ale), rūgtais eils (Bitter ale), gaišais eils (Light ale), bālais eils (Pale ale), Indijas bālais eils (IPAIndian pale ale), brūnais eils (Brown ale), vecais eils (Old ale), īru eils (Irish ale) u.c. Vieni no zināmākajiem un pasaulē atzītākajiem eiliem ir flāmu sarkanais eils, kuru garšas īpašības iegūst alu pēc raudzēšanas izturot koka mucās, kuras laikā alū notiek pienskābā rūgšana.[3]

Eila nosaukums cēlies no angļu valodas vārda „ale”, ar ko senangļu valodā apzīmēja alu, kam nav pievienoti apiņi, pretstatā „beer”, ko attiecināja uz visa veida alu. Mūsdienās par „ale” angliski runājošajās zemēs sauc jebkuru augšējā rūgšanā gatavoto alu.[3]

Stauts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stauts (Stout) ir augšējās rūgšanas alus šķirne ar tumšu krāsu un salīdzinoši augstu alkohola saturu, ko gatavo no grauzdēta iesala vai dažkārt grauzdētiem neapstrādātiem miežiem, tādēļ tam ir spēcīga grauzdējuma smarža un piedegumam līdzīga garša. Pudelēs iepildīto alu var uzglabāt 2—3 gadus.[3]

Vienus no pasaulē slavenākajiem stautiem ražo Īrijas alus darītava Guinness, ko 18. gadsimtā Dublinā izveidoja īru aldaris Arturs Giness. Vēl pazīstams ir imperiālais stauts (Imperial stout), ko par godu krievu imperatorei Katrīnai I 18. gadsimtā radīja Londonas aldari. To gatavo no ļoti spēcīgi grauzdētiem graudiem, kas sniedz tam izteiktu apiņu smaržu un dūmu piegaršu. Alkohola saturs imperiālajiem stautiem var sasniegt līdz pat 9% tilpuma.[3]

Porteris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Porteris (Porter) ir stautam līdzīga augšējās rūgšanas alus šķirne, kas ir vieglāka un ar mazāku alkohola saturu nekā stauts. Garšas ziņā porteriem raksturīga augļu un šokolādes piegarša, kā arī blīvas putas. Portera ražošanas tehnoloģija tika patentēta 1817. gadā.[3]

Kviešu alus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kviešu jeb baltais alus ir tradicionāla Vācijas augšējās rūgšanas alus šķirne, kam daļu miežu iesala aizvietota ar kviešiem, kas alum dod gaišāku krāsu un vieglāku garšu.[3]

Apakšējās rūgšanas alus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apakšējās jeb zemās rūgšanas alu raudzē zemākā temperatūrā nekā augšējās rūgšanas alu[15], un tas radies vien 19. gadsimtā, kad varēja mākslīgi ilgstoši nodrošināt vajadzīgo zemo raudzēšanas temperatūru.[16] Garšas un smaržas īpašību ziņā apakšējās rūgšanas alum ir izteiktāka apiņu smarža un piegarša. Galvenās apakšējās rūgšanas alu šķirnes ir pilzners un lāgers.[15]

Lāgeris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lāgeris (vācu: Lagerbier, no gelagert — 'noglabāts'[16]) ir apakšējās rūgšanas alus šķirne, ko raudzē 5—9°C temperatūrā. Tā izturēšana var ilgt no dažām nedēļām līdz pat 9 mēnešiem (tradicionāli 3 mēnešus) temperatūrā, kas tuva nullei. Pēc izturēšanas alu filtrē un pilda pudelēs vai mucās.[3]

Izdala vairākus lāgera alus paveidus: „Tumšais alus”, „Vīnes stila alus”, „Pilzenes alus”, „Dortmundes alus” un „Boka alus”. No tiem visslavenākais ir „Pilzenes alus”, kas radīts Plzeņā, Čehijā. Tas ir gaišais alus ar izteiktu apiņu garšu un smaržu. „Pilzenes alu” pirmoreiz plašākai publikai 1842. gadā Mārtiņdienās pasniedza Bavārijas aldaris Jozefs Grolls.[3]

Alus patēriņš pēc valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā vislielākais alus patēriņš uz vienu iedzīvotāju bija Čehijā, kam seko Vācija un Austrija. Savukārt, ja rēķina visu kopējo izdzertā alus daudzumu valstī, tad pirmajās vietās ir Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis un Brazīlija.

Patēriņš uz vienu iedzīvotāju 2010. gadā[17]
Vieta Valsts Alus (litri)
1. Karogs: Čehija Čehija 132
2. Karogs: Vācija Vācija 107
3. Karogs: Austrija Austrija 106
4. Karogs: Īrija Īrija 104
5. Karogs: Igaunija Igaunija 91
6. Karogs: Lietuva Lietuva 86
7. Karogs: Polija Polija 84
8. Karogs: Austrālija Austrālija 83
9. Karogs: Venecuēla Venecuēla 83
10. Karogs: Somija Somija 83
11. Karogs: Slovēnija Slovēnija 83
12. Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 78
13. Karogs: Beļģija Beļģija 78
14. Karogs: Horvātija Horvātija 78
15. Karogs: Rumānija Rumānija 77
16. Karogs: Panama Panama 75
17. Karogs: Nīderlande Nīderlande 74
18. Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 74
19. Karogs: Bulgārija Bulgārija 73
20. Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande 71
... ... ...
25. Karogs: Latvija Latvija 67

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Riekstiņš, Čerņevska 2010, 15. lpp.
  2. Riekstiņš, Čerņevska 2010, 4. lpp.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 Kārkliņa, Ciproviča 2010, 74—76. lpp.
  4. Mīti un patiesība par stiprā alus brūvēšanu (latviski). kupla.lv.
  5. "Vācijā atklāts ikgadējais alus festivāls «Oktoberfest»" (latviski). tvnet.lv. 2014. gada 20 novembrī. Atjaunināts: 2015. gada 22. augustā.
  6. Riekstiņš, Čerņevska 2010, 12. lpp.
  7. 7,0 7,1 Riekstiņš, Čerņevska 2010, 5. lpp.
  8. Riekstiņš, Čerņevska 2010, 4—5. lpp.
  9. 9,0 9,1 Latvijas alus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados (latviski). labsalus.lv (2009. gada 1. aprīlis). Atjaunināts: 2014. gada 28. februārī.
  10. "Iecienītākie dzērieni pērn - 'Cēsu Džons' un 'Apinītis stiprais', populārākie smēķi – 'Philip Morris', secinājis VID" (latviski). Delfi. 2015. gada 21. februāris. Atjaunināts: 2015. gada 22. augustā.
  11. Ilze Šteinfelde (2015. gada 19. jūnijs). "Šogad 40 jaunas alus šķirnes" (latviski). Neatkarīgā Rīta Avīze. Atjaunināts: 2014. gada 28. februārī.
  12. Laura Krastiņa (2013. gada 5. septembris). ""Aldaris" maina stratēģiju, investējot 3 miljonus eiro ekskluzīvu alus šķirņu brūvēšanā, un turpina uzlabot efektivitāti" (latviski). Agropols. Atjaunināts: 2015. gada 26. augustā.
  13. Laura Krastiņa (2014. gada 8. maijs). "VIDEO: Aldaris sāk ražot trīs ekskluzīvas alus šķirnes" (latviski). Atjaunināts: 2015. gada 26. augustā.
  14. Reinheitsgebot jeb Vācu alus tīrības likums (latviski). labsalus.lv (2010. gada 22. aprīlī). Atjaunināts: 2015. gada 22. augustā.
  15. 15,0 15,1 15,2 Uldis Andersons (2002. gada 21. jūnijs). Saldeni rūgtais omulības dzēriens - alus (latviski). Dienas Bizness. Atjaunināts: 2015. gada 22. augustā.
  16. 16,0 16,1 16,2 Eili un lāgeri – kad, kā un kāpēc? (latviski). „Alus – kas vairāk nekā dzēriens”. tvnet.lv (2015. gada 16. marts). Atjaunināts: 2015. gada 22. augustā.
  17. Per Capita Beer Consumption by Country (2010), Kirin Holdings Company. Table 3.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kārlis Riekstiņš (2010). Ilze Čerņevska. red. Pašdarināts alus un kvass. Rīga: Avots. ISBN 978-9984-859-16-3.
  • Daina Kārkliņa un Inga Ciproviča (2008). Pārtikas produktu tehnoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. ISBN 978-9984-45-156-5.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]