Alus

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kviešu alus

Alus ir raudzēts alkoholisks dzēriens, ko gatavo no iesala, ūdens, apiņiem un rauga.[1][2] Alus ir pasaulē 3. populārākais dzēriens pēc ūdens un tējas.[2]

Alu var gatavot arī no kviešiem, kukurūzas, rīsiem un citiem augiem, kaut gan visbiežāk gatavo tieši no miežiem. Apiņi ir tas, kas alum sniedz raksturīgo rūgtumu, reizē arī darbojoties kā dabīgam konservantam, lai arī dažreiz alum mēdz pievienot dažādus citus augus un augļus, kas ietekmē tā garšu. Alkohola procents alū parasti ir no 4 līdz 6. Dabīgi rūgstot alus var sasniegt arī 16-20, taču izmantojot saldēšanas metodi ir sasniedzami arī vairāk kā 40% alkohola satura.[3]

Katru gadu Vācijas pilsētā Minhenē tiek rīkots festivāls Oktoberfest, kas ir slavenākais un apmeklētākais alus festivāls pasaulē.[4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koka makets, kurā attēlota alus darīšana Senajā Ēģiptē, Rožkrustiešu Ēģiptes muzejs, Sanhosē, Kalifornijā

Vēsturiski alu ieguva jau vismaz kopš 4000. gada p.m.ē., to pazina senie šumeri, ēģiptieši un divupieši.[5] 1516. gadā Bavārijas hercogs Vilhelms IV pieņēma tā dēvēto Reinheitsgebot (tīrības likumu), kas noteica, ka alus ir tikai tāds dzēriens, kura sastāvdaļas ir iesals, ūdens, apiņi un raugs.[2] Līdz Rūpnieciskajai revolūcijai alu raudzēja mājās galvenokārt paša patērēšanai, lai arī no 7. gadsimta ar aldarību un tā pārdošanu nodarbojās arī Eiropas klosteros.[nepieciešama atsauce] Rūpnieciskās revolūcijas laikā alu sāka ražot masveidā un rūpnieciski, līdz 19. gadsimta beigām krietni samazinot mājas alusdarīšanas nozīmi un izplatību.[6]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā fragmentāras ziņas atrodamas dažādos 13.—16. gadsimta rakstītajos avotos — hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citur. Zināms, ka 1386. gadā Rīga nodibināta Alus un vīna nesēju brālība, kas pastāvēja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei.[2]

Viena no pirmajām plašākajām publikācijām latviešu valodā, kurā aprakstīta iesala un alus gatavošana, bija 1906. gadā izdotā Pētera Delles grāmata „Iesala un alus gatavošana mazgruntnieku vajadzībām”. 1930. gados Delle arī nodarbojās ar alus un vīna darīšanas popularizēšanu gan rūpnieciskā mērogā, gan arī mājas apstākļos, un tajā laikā alus ražošana piedzīvoja strauju izaugsmi, piemēram, 1932. gadā pavisam tika saražots pusmiljonu dekalitru alus, bet 1937. gadā šis daudzums jau vairāk nekā divkāršojās — līdz 1,2 miljoniem dekalitru gadā. Līdztekus rūpnieciski ražotajam alum, alu pēc visdažādākajām tehnoloģijām gatavoja arī teju vai ikkatrā lauku sētā.[2]

20. gadsimta 20. un 30. gados lielākās Latvijas alus darītavas bija Tannhaueser, Gust. Kuntcendorff, Iļģeciema, Kymmel un Livonijas alus darītava, kas tāpat kā visas pārējās ievērojamākās alus darītavas, kuras kopā saražoja ap 63% no visa Latvijā patērētā alus, atradās Rīgā, bet ārpus Rīgas darbojās 18 mazāka izmēra alus darītavas. No lielajām alus darītavām gan neviena pilnībā nepiederēja latviešu akcionāriem, ko 1937. gadā, rakstot par alus rūpniecības vēsturi Latvijā, min laikraksts „Rīts”[7]:

„Iļģuciema, Tannhauesera un Livonijas alus darītavas pieder žīdiem, Kuncendorfs – vāciešiem un vienīgi Kymmela a.- s. alus darītavā ir arī latviešiem (“Augļu eksports”) līdzrunāšana”

Mūsdienās Latvijā lielākās alus darītavas ir Aldaris un Cēsu alus, taču populāri ir arī mazo alus darītavu ražojumi, piemēram, Tērvetes, Užavas vai Bauskas alu.[8]

Sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izejvielu dažādības dēļ iegūtā alus garša, krāsa un konsistence var būt pilnīgi atšķirīga. Saskaņā ar Vācijas 1516. gada Reinheitsgebot (tīrības likumu) par alu drīkst saukt tikai tādu dzērienu, kas izgatavots no graudiem, apiņiem un ūdens bez jebkādām citām sastāvdaļām.[9] Izmantotie graudi parasti ir mieži, taču dažas alus darītavas mēdz izgatavot alu no kviešiem. Dzīvais alus rūgšanas procesā pat tad, kad jau iepildīts pudelēs, ir mazliet duļķains un necaurspīdīgs, tādēļ ražotāji mēdz veikt alus dzidrināšanu, pievienojot tam dzidrinātājus vai alu filtrējot, padara to dzidru un krietni paildzina tā derīguma termiņu. Valda maldīgs priekšstats ka nefiltrētajam alum ir īsāks realizācijas termiņš, taču šis mīts neatbilst patiesībai.[10]

Tā kā alus galvenā sastāvdaļa ir ūdens, tad ūdens avots un tā ķīmiskais sastāvs atstāj lielu iespaidu uz alus īpašībām, taču pamatā visu nosaka tieši recepte.

Daudzas alus šķirnes ir radušās, pielāgojoties kāda reģiona ūdens īpatnībām, taču ar īpaši tīru ūdeni, piemēram, Īslandē,[nepieciešama atsauce] alus nerūgst vispār, tādēļ tiek lietots uzlējums jeb liekais ūdens no iepriekš brūvēta alus. Tikmēr, piemēram, Īrijā, precīzāk Dublinā, alus raudzēšanā lieto cietu ūdeni, kas piemērots tumšajiem aliem jeb tā sauktajiem stoutiem (angļu: stout),[11]Guinness.[12]

Alus patēriņš pēc valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā vislielākais alus patēriņš uz vienu iedzīvotāju bija Čehijā, kurai seko Vācija un Austrija. Savukārt, ja rēķina visu kopējo izdzertā alus daudzumu valstī, tad pirmajās vietās ir Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis un Brazīlija.

Patēriņš uz vienu iedzīvotāju 2010. gadā[13]
Vieta Valsts Alus (litri)
1. Karogs: Čehija Čehija 132
2. Karogs: Vācija Vācija 107
3. Karogs: Austrija Austrija 106
4. Karogs: Īrija Īrija 104
5. Karogs: Igaunija Igaunija 91
6. Karogs: Lietuva Lietuva 86
7. Karogs: Polija Polija 84
8. Karogs: Austrālija Austrālija 83
9. Karogs: Venecuēla Venecuēla 83
10. Karogs: Somija Somija 83
11. Karogs: Slovēnija Slovēnija 83
12. Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 78
13. Karogs: Beļģija Beļģija 78
14. Karogs: Horvātija Horvātija 78
15. Karogs: Rumānija Rumānija 77
16. Karogs: Panama Panama 75
17. Karogs: Nīderlande Nīderlande 74
18. Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste 74
19. Karogs: Bulgārija Bulgārija 73
20. Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande 71
... ... ...
25. Karogs: Latvija Latvija 67

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daina Kārkliņa un Inga Ciproviča (2008). Pārtikas produktu tehnoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 74—76. lpp. ISBN 978-9984-45-156-5.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Kārlis Riekstiņš (2010). Ilze Čerņevska. red. Pašdarināts alus un kvass. Rīga: Izdevniecība Avots. 5.—6. lpp, 12. lpp. ISBN 978-9984-859-16-3.
  3. Mīti un patiesība par stiprā alus brūvēšanu (latviski). kupla.lv.
  4. Vācijā sācies pasaules apmeklētākais festivāls - Oktoberfest (latviski). travelnews.lv. Atjaunināts: 2012-07-17.
  5. Alus. Britannica.com.; Maikls M. Homens, 'Beer and Its Drinkers: An Ancient near Eastern Love Story, Near Eastern Archaeology, 67. sējums, Nr. 2 (2004. gada jūnijs), 84–95. lpp
  6. Kornel, Martin (2003. gads). Beer: The Story of the Pint. Headline. ISBN 0-7553-1165-5.
  7. Latvijas alus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados (latviski). labsalus.lv (2009. gada 1. aprīlī). Atjaunināts: 2014. gada 28. februārī.
  8. Pērn Latvijā populārākais alus - Apinītis stiprais (latviski). Diena.lv. Atjaunināts: 2012-07-17.
  9. 492 Years of Good Beer: Germans Toast the Anniversary of Their Beer Purity Law (angliski). Der Spiegel. Atjaunināts: 2012-07-17.
  10. Populārākie mīti par alu (latviski). kupla.lv.
  11. Porteris (latviski). Labsalus.lv. Atjaunināts: 2012-07-17.
  12. Geology and Beerwork (angliski). Geotimes. Atjaunināts: 2012-07-17.
  13. Per Capita Beer Consumption by Country (2010), Kirin Holdings Company. Table 3.