Pāriet uz saturu

Pelēkais Kongo papagailis

Vikipēdijas lapa
Pelēkais Kongo papagailis
Psittacus erithacus (Linnaeus, 1758)
Pelēkais Kongo papagailis
Klasifikācija
ValstsAnimalia
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPapagaiļveidīgie (Psittaciformes)
VirsdzimtaPapagaiļu virsdzimta (Psittacoidea)
DzimtaPapagaiļu dzimta (Psittacidae)
ApakšdzimtaPsittacinae
ĢintsĀfrikas papagaiļi (Psittacus)
SugaPelēkais Kongo papagailis (P. erithacus)
Izplatība
Pelēkais Kongo papagailis Vikikrātuvē

Pelēkais Kongo papagailis[1] jeb sarkanastes žako (Psittacus erithacus) ir papagaiļu suga, kas mīt Centrālās Āfrikas tropu reģionos. Šo sugu bieži audzē nebrīvē, jo tas, salīdzinājumā ar citiem papagaiļiem, visvieglāk un vislabāk iemācās runāt. Vārdu atdarināšana tam ir svarīgs veids, mēģinot komunicēt ar cilvēku.

Apspalvojums pelēks, izņemot spilgti sarkano asti. Garums ap 33 cm, spārnu plētums no 46 līdz 52 cm. Knābis melns.

Centrālās Āfrikas tropi, ieskaitot Gvinejas līča salas.

Pelēkais papagailis ir ļoti skaļš un sabiedrisks putns. Dzīvo mežos un mangrovju purvos koku lapotnēs, reizēm nolaižas arī labības laukos. Nakšņo lielos baros. Dienā bari sadalās mazākās grupās, kurās ir 30—40 putni.

Pāri parasti veido uz visu mūžu. Attiecības uztur, aprūpējot viens otram spalvas un barojot partneri.

Nelielu attālumu nolido samērā labi, bet tālākam pārlidojumam pietrūkst izturības, tāpēc apdzīvo samērā mazas teritorijas. Turpretī prot lieliski kāpelēt pa kokiem. Knābi izmanto kā trešo kāju — kāpelējot pieturas ar to pie zara. Kājas izmanto ne tikai kāpelēšanai, bet ar tām papagailis arī ieliek barību knābī.

Pelēkais papagailis pārtiek no dažādiem augļiem, riekstiem, ogām, ziediem, lapām. Šķiet, šie putni dod priekšroku sarkaniem augļiem. Reizēm arī ēd graudus labības laukos.

Visiem papagaiļiem ir labi izveidots garšas orgāns. Vispirms vienmēr pagaršo barību ar mēli un pamet, ja tā negaršo. Pelēkajam papagailim ir stiprs knābis, ar kuru tas bez grūtībām izloba viscietāko riekstu kodolus.

Rītausmā pelēko papagaiļu bars pamet nakšņošanas vietu un dodas barības meklējumos koku lapotnēs. Augļu pārpilnā kokā redzami daudzi pelēkie papagaiļi.

Visbiežāk perē dobumā augstu kokā. Dobumu neizklāj, tieši uz koksnes mātīte dēj līdz četrām baltām olām — katru ar apmēram trīs dienu pārtraukumu. Mātīte perē viena. Putnēni izšķiļas pēc 30—32 dienām. Tēviņš nes mātītei barību, ko atrij viņas knābī.

Mātīte divus trīs mēnešus rūpējas par mazuļiem. Tā kā perēt sāk, kolīdz izdēta pirmā ola, ligzdā ir dažāda vecuma putnēni. Tēviņš nes putnēniem barību, nereti vispirms dodot to mātītei. Pēc apmēram 80 dienām mazuļi pamet ligzdu un sāk mācīties lidot. Dzimumgatavību sasniedz 2—4 gadu vecumā.

Turēšana nebrīvē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pelēkais papagailis lidojumā.

Pelēko papagaili bieži audzē zoodārzos vai mājas apstākļos. Pieradināti papagaiļi var iemācīties atdarināt daudzas skaņas, kuras dzird mājās, durvju čīkstoņu, suņu rejas, klepu vai tālruņa zvanu. Var iemācīties pat dziesmu vai atdarināt smieklus. Vistalantīgākie putni var atkārtot daudzus vārdus un teikumus, pat ar atbilstošu intonāciju.

Būros audzētiem putniem cilvēku valoda ir svarīgs sazināšanās veids. Arī savvaļā pelēkā papagaiļa repertuārā ir daudz skaņu, ar kurām tas vienkārši "rotaļājas". Nebrīvē šī rotaļa notiek, mēģinot sazināties ar cilvēku. Kāds pelēkais papagailis mēģināja ar kāju atdarināt visus žestus, kurus viņa īpašnieks veica ar roku. Turklāt šie putni spēj vārdus asociēt arī ar priekšmetiem, uz kuriem tie norāda, kā arī uztvert jēdzienus, kas apzīmē formu, krāsu un kārtas numuru.

Ja nebrīvē šim zinātkārajam papagailim trūkst interesantu nodarbību, tas kļūst agresīvs vai izrauj sev spalvas. Nebrīvē dzīves ilgums 50—80 gadi, savvaļā mazāk.

Pelēko papagaiļu populācijas samazinās. Viens no iemesliem ir to dabiskās vides iznīcināšana. Cits iemesls ir jauno putnu ķeršana un izvešana no valsts pārdošanai. Patlaban pelēkie papagaiļi netiek aizsargāti.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]