Perahoras Heraons

Perahoras Heraons
Ηραίο Περαχώρας
Akrejas Hēras tempļa altāris
Perahoras Heraons
Atrašanās vieta	Grieķija
Reģions	Korintija
Koordinātas	38°1′41″N 22°51′10″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Sengrieķu
Piezīmes
Izrakumi	no 1930. gada
Arheologi	Hamfri Peins
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Brīva piekļuve

Perahoras Heraons (sengr. Ηραίο Περαχώρας) bija Hēras svētnīca nelielā līcītī Korintas līča ziemeļu pusē pašā Perahoras (antīkos laikos Pereja Hora) pussalas galā, ko dibināja ģeometriskajā periodā 8. gadsimtā pr.Kr. Megarīdas iedzīvotāji, vai arī pēc citas versijas dorieši no Argosas, kas uzcēla svētnīcu Akrejas Hērai. Korintiešu ietekmes sfērā tā nokļuva ap 750 gadu pr.Kr., kad korintieši uzcēla senāko templi šajā rajonā.

Pēc arheoloģiskajiem datiem svētnīca attīstījās 7. un 6 gadsimtā pr.Kr. Vēsturiskajos avotos ir minēts, ka šī svētnīca tika izmantota kā patvēruma vieta, kad 391.—390. gados pr.Kr. apgabala iedzīvotāji tur glābās no spartiešiem. Pēc Strabona ziņām antīkos laikos tur dzīvoja orākuls, taču to neapstiprina citi avoti. 4. gadsimta pr.Kr. beigās tika veikti celtniecības darbi, ko iespējams veica maķedoniešu valdnieks Demētrijs I. Hellēnisma laikā sākās svētnīcas pagrimums un, iespējams, tā tika sagrauta 146. gadā pr.Kr., kad romieši iekaroja Korintu. Uz Heraona drupām tika uzcelti daži romiešu nami, kas parāda, ka Romas valdīšanas laikā svētnīca zaudēja savu sakrālo nozīmību.

Pēc veltījuma uzrakstiem ir noteikts, ka templis, kas atradās netālu no ostas, bija veltīts Akrejas Hērai, bet spriežot pēc uzraksta uz 6. gadsimta pr.Kr. trauka, otrā svētnīca, uzcelta 200 metrus uz austrumiem no iepriekšējās, bija veltīta Limenijas Hērai.

Perahoras Heraona plāns.
1 — Rietumu nožogojums
2 — Romiešu nams
3 — Celtne ar apsīdu
4 — Akrejas Hēras templis (9.gs.pr.Kr.)
5 — Altāris
6 — Г formas stoja
7 — Apsīdveida cisterna
8 — Simpoziju zāles
9 — Ūdensvads
10 — Sakrālais baseins
11 — Limenijas Hēras templis (6.gs.pr.Kr.)
12 — Mūri
13 — Mūsdienu piestātne
14 — Mūsdienu Sv.Jāņa baznīca
15 — Gājēju ceļš

Pati senākā celtne nelielās ostas rajonā, kur 1930.—1933. gados arheoloģiskos izrakumus veica Britu Arheoloģiskā skola, bija neliels arkveidīgs templis, no kura bija saglabājies akmens postaments. Uz rietumiem no tā ap 525. gadu pr.Kr. bija uzcelts liels dorisks templis (9x31 m). Pamati, kas ir saglabājušies, iespējams attiecas uz trešo svētnīcas templi, bet no otrā tempļa nav palikušas nekādas pēdas. Altāris ar triglifiem un metopām, kas atrodas tempļa austrumu daļā, ir raksturīgs korintiešu arhitektūrai ziemeļaustrumu Peloponēsā. Tas atdalīja templi no iespaidīgas divstāvu doriskās stojas, kas bija uzcelta vairāk uz austrumiem burta Г formā. Tur noritēja mistiskas ceremonijas. Ostas rietumos tās nelielajā sētā tika atklātas divu portiku paliekas ar tribīnēm iekšpusē.

Aiz mūsdienu Sv.Jāņa baznīcas augstākā līmenī atrodas iespaidīga 6. gadsimta pr.Kr (ap 525, gadu pr.Kr.) apsīdveida cisterna, kuras centrā ir kolonnu rinda, uz kurām balstījās koka jumts. Divas simpoziju zāles ar akmens dīvāniem, pa vienpadsmit katrā no tām, un kopējo vestibilu bija atklātas uz dienvidiem no cisternas. Tās bija celtas 6. gadsimtā pr.Kr. un, domājams, tika izmantotas sapulcēm un upurēšanām, kurās piedalījās ievērojami pilsoņi un svētceļnieki. Svētnīcas austrumu daļā starp pārējām drupām bija atrasti 7. gadsimta pr.Kr. taisnstūrveida celtnes akmens pamati. Pussalas augstākā līmenī 3 km platībā līdz Vulagmeni ezeram (antīkais nosaukums Eshatiotis) arheoloģiskie izrakumi atklāja māju pamatus, seno ceļu fragmentus, kā arī nocietinājumu paliekas. Šajā rajonā atradās pilsēta, kuru sauca Ireona.