Korintija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Korintijas vēsturiskais apgabals.

Korintija (sengrieķu: Κορινθία) ir Grieķijas vēsturiskais apgabals, kas atrodas Peloponēsas pussalas ziemeļaustrumu daļā. Rietumos Korintija robežojās ar Ahaju un Arkādiju, ziemeļaustrumos ar Megarīdu, dienvidos un dienvidaustrumos ar Argolīdu. Ziemeļrietumos to apskalo Korintas līcis, bet ziemeļaustrumos Saroniks. Mūsdienās Korintija ir iekļauta Peloponēsas perifērijas, Korintijas nomē ar galvaspilsētu Korintu.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senāk par Korintiju uzskatīja teritoriju, kuru pārvaldīja Korintas pilsēta, kas iekļāva sevī Korintas šaurumu un zemes nedaudz uz ziemeļiem no tā. Agrāk robeža starp Korintu un Megaru gāja pa Kromionas pilsētu, taču vēlāk Korintija stiepās līdz Eskironas klintīm un Gerānijas kalnu pārejai. Starp šaurumu un Eskironas klintīm atradās Sidunta un Kromiona, bet uz austrumiem Lato Apolona templis, kurš iezīmēja robežu ar Megaru (domājams, netālu no mūsdienu Kinetas pilsētas). Uz ziemeļiem no šauruma austrumu daļā atrodas līdzenums, kas stiepjas līdz Saronikam, bet rietumu virzienā — kalnains apgabals līdz pašam Korintas līcim. Ziemeļaustrumu punkts saucas Olmija, bet dienvidrietumu — Heraons (mūsdienās Sv. Nikolaja baznīca un Melagkavi rags). Šis apgabals, kas līdzīgs pussalai, saucās par Pireju (mūsdienās Perahoras pussala), kur atradās Enoja un nozīmīgs Hēras templis. Blakus atrodas Vuliagmeni ezers. No Heraona uz Lehajo gāja ceļš pie kura atradās termālie avoti (mūsdienās Lutraki).

Uz dienvidiem no šauruma tai piederēja Peloponēsas daļa, kuras robeža gāja pa Argosas kalnu ziemeļu nogāzēm un pa Saronika piekrasti līdz Epidaurijai. Robeža ar Sikioniju gāja pa Nemejas upi. Netālu gāja robeža arī ar Kleonām.

Uz dienvidiem no Kenhrejām tecēja Onejas upe, kas ietecēja Saronikā pie Hersonesa raga. Bet apmēram pa vidu atradās līcītis, kurā atēnieši Nikija vadībā 425. gadā pr.Kr. izsēdās un centās ieņemt Soligeo virsotni. Kaut gan tiem izdevās radīt lielus zaudējumus korintiešu armijai, tā saņēma papildspēkus un Nikijam nācās mukt.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Keramisks trauks no Koraku apmetnes.

Bagātā mitoloģija un arheoloģiskie dati apstiprina, ka Korintijas apgabals bija apdzīvots jau no neolīta (6500 gadi pr.Kr.).[1] Nozīmīgas aizvēsturiskās apmetnes bija atrastas un daļēji atraktas tajā teritorijā, kuru vēlāk aizņēma senā Korinta, kā arī citās vietas no Korintas līča līdz Saronikam. Nozīmīgas Korintas līča piekrastes apmetnes tika atrastas mūsdienu ciematā Agjo Gerasimos, Lehajo un Koraku apvidū, netālu no jaunās Lehajo ostas, bet iekšzemē ir zināmas apmetnes pie Aetopetre, Heljotomilo, Arapice, Gonje, Girice un Perdikarē līdz pat Ziguresai.

Šīs apmetnes nav celtas vienlaicīgi, taču to daudzums liecina par intensīvu teritorijas apdzīvotību senatnē, bet arheoloģiskie dati un atradumi stāsta par apgabala iedzīvotāju nodarbošanos no neolīta līdz bronzas laikmeta beigām (1100. gadi pr.Kr.).

Tātad, kļūst skaidrs, ka sakari starp Rietumiem un Austrumiem jau tajā laikā bija attīstīti, bet izstrādājumi tik pat kvalitatīvi, kā vēsturiskajā periodā. Sīzifa dinastijas perioda Korintas uzplaukums ir pieminēts Homēra eposā, kur Korinta tiek minēta ar Efiras nosaukumu, un vienmēr ar īpašības vārdu "afnios", kas liecina par pilsētas bagātību. Doriešu ienākšana Korintā saskaņā ar senajiem avotiem (Herodots, Fukidīds) notika no Argosas, kaut arī mūsdienu pētnieki apgalvo, ka tie atnāca no Megarīdas. Alitisa, Ipotisa dēla, vadībā viņi sagrāba varu ap 900. gadu pr.Kr. No Alitisa sākas Vakhiadu jeb Iraklīdu dinastija, kura atradās pie varas divus gadsimtus. No 8. gadsimta pr.Kr. Korinta kļuva par pilsētvalsti (polisi), kas bija apvienojusi astoņus ciematus un strauji attīstījās gan politiski, gan ekonomiski. Divās Korintas ostās, Lehajo un Kenhrejā, tika būvēti jauna tipa kuģi — triēras.Tirdzniecības flote kuģoja Egejas un Jonijas jūrās, kā rezultātā tirdzniecība nesa nozīmīgu peļņu. Pēc pirmās kolonijas izveides Itakas salā 9. gadsimtā pr.Kr., nākamajā gadsimtā Korinta dibināja Ambrakiju un Kerkīru (Korfu), un vēl pēc gadsimta Sirakūzas, bet tās kuģi kuģoja uz Ilīriju un Etrūriju pēc metāliem. Vienlaicīgi strauji attīstījās amatniecība, tika gatavoti tūkstošiem keramisko izstrādājumu, kas bija dārgi un un tika pasniegti kā luksusa preces, bet metalurgi ar pilnveidotām metodēm gatavoja dzelzs ieročus un darbarīkus.

Uzplaukuma periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korintijas uzplaukums ir saistīts ar sociāli-politiskās dzīves attīstību. 7. gadsimta pr.Kr. beigās tika atcelta monarhija, kas tika nomainīta pret tirānijas institūciju. 620. gadā pr.Kr. varu Korintā sagrāba Kipsels, bet pēc tam viņa dēls Periandrs (590-550 g.pr.Kr.), kurš skaitījās viens no septiņiem senās Grieķijas gudrajiem. Kipselīdu dinastija valdīja pilsētā 70 gadus, kas skaidrojams ar cieņu, kuru tie izrādīja pret likumiem un tautas interesēm, kā arī ar gudrību, iejūtību, bet galvenais ar viņu militāro kampaņu veiksmīgu iznākumu. Viņu valdīšanas laikā korintieši dibināja jaunas kolonijas, tādas kā Apolonija Ilīrijā, un arī Epidamna un Potideja Halkidikā. Palielinājās Korintas tirdzniecības un kara flote, tika iesākta divu nozīmīgu tehnisku būvju celtniecība: Lehajo osta un Diolks. Šajā laikā tika veidots pirmais pilsētas aizsardzības mūris, sāka kalt Korintas pirmās monētas. Un vēl tika celts pirmais Apolona templis un organizētas pirmās Istmijas sacensības. No Mifimnas Lezbas salā uz Korintu tika ataicināts mūziķis Arions, lai iemācītu difirambu, lirisko dziesmu, veltītu Dionīsam, kas vēlāk kļuva par pamatu drāmas dzimšanai Atēnās. Kipselīdu periods, kurš noslēdzās 580. gadā pr.Kr. ar Psamitiha, Periandra brāļadēla, tirānijas beigām, bija Korintas "zelta laikmets".

Klasiskais un helēnisma periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tirānijas pilsētā sāka valdīt oligarhija. Pilsētas vara turpināja atbalstīt tirdzniecību un manufaktūras, un Korintā koncentrējās vēl vairāk bagātību. 5. gadsimta pr.Kr. sākumā Korinta bija viena no trijām spēcīgākajām Grieķijas polisēm, un piedalījās visās cīņās pret persiešiem. Bet no otras puses šis periods ir Atēnu uzplaukuma un Korintas norieta periods. Konkurences rezultātā starp abām sāncensēm tirdzniecībā un jaunu tirgu iekarošanā Atēnas guva virsroku. Peloponēsas karā (431-404. g.pr.Kr.) šīs abas pilsētas atradās konfrontācijā, taču neskatoties uz to, ka Sparta sakāva Atēnas, Korinta no tā neko neieguva. Tam sekojošais Korintas karš (395-387. g.pr.Kr.) starp apvienotajiem Atēnu un Korintas spēkiem un Spartu izsmēla korintiešu resursus un finanses, bet rezultātā Grieķijā sāka dominēt Tēbas. Pēc 338. gada pr.Kr. sakarā ar apvienoto grieķu spēku sakāvi un maķedoniešu dominanci Filips II izvietoja savu garnizonu Akrokorintā. Šī kontrole turpinājās arī Antigonīdu hegemonijas periodā līdz 243. gadam pr.Kr., kad Ahajas federācijas karavadonis Arats iekaroja cietoksni un nodeva to korintiešiem, kuri pēc tam pievienojās federācijai. Pilsēta ar atjaunotiem spēkiem atkal kļuva par tirdzniecības centru un pēc 200. gada pr.Kr. kā federācijas galvaspilsēta ieguva arī politisku ietekmi. Roma, protams, nepalika vienaldzīga attiecībā uz Korintas spēka pieaugumu. Pēc romiešu uzvaras 146. gadā pr.Kr. konsula Lucija Mumija vadībā pilsēta tika izpostīta un izlaupīta, bet mākslas šedevri tika aizvesti uz Romu.

Romas kolonija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirēnes avots Korintā.

Viena gadsimta laikā Korinta palika izpostītā stāvoklī. 44. gadā pr.Kr. Jūlijs Cēzars iekļāva to izpostīto pilsētu pārbūves programmā, kur bija paredzēts ievākties romiešu veterāniem un bez zemes palikušajiem zemniekiem. Korintas pārbūve sākās Cēzara valdīšanas laikā, un pēc viņa slepkavības to turpināja Augusts. Jaunā pilsēta, spriežot pēc uzrakstiem uz tā laika monētām, tika saukta "Colonia Laus Julia Corinthiensis". Korinta, kas kļuva par Ahajas romiešu prokonsula katedru, pārtapa kosmopolītiskā centrā, kur zēla visāda veida reliģijas un kultūras, apmetās romieši, grieķi, kas nesen atbrīvojās no Romas, tirgoņi no Austrumiem un ebreji. 50.-52. gadā pilsētu apmeklēja apustulis Pāvils un Kenhrejā dibināja pirmo kristiešu kopienu. 2. un 3. gadsimtā vairākus imperatori un mecenāti ieinteresējās nostiprināt pilsētu un tās ostas. Pēc spēcīgas zemestrīces, kas imperatora Vespasiāna valdīšanas laikā izpostīja pilsētu, Adriāns uzcēla lielu akveduktu, lai pilsētu un sabiedriskās pirtis apgādātu ar ūdeni no Stimfalijas ezera. Atikas Hērods izdaiļoja pilsētas agoru ar daudzām sabiedriskām celtnēm.

267. gadā Korintijā iebruka eruli. Bet, savukārt, pēc postošas zemestrīces 375. gadā iebruka goti Alariha vadībā.

Bizantijas periods un viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētai izdevās izdzīvot līdz Justiniāna valdīšanas laikam, kad cita zemestrīce 521. gadā pārtrauca tās attīstību. Justiniāns, neaizmirstot par barbaru uzbrukumiem, parūpējās par tās aizsardzību. Viņš atkal atjaunoja Korintas šauruma aizsardzības mūri, sauktu par "Heksamilionu". 7. un 8. gadsimta laikā pilsēta pretojās barbaru uzbrukumiem, un tika 9. gadsimtā sāka atjaunoties, bet 11. - 12. gadsimtā sākās uzplaukuma periods. Tika celti tempļi un jauni rajoni, atsāka darbu darbnīcas, kur ražoja slavenos Bizantijas keramikas izstrādājumus.

Korintā un Akrokorintā bieži mainījās varas. 13. gadsimtā Korintijā sākās "frankokrātijas" periods, kad tur valdīja Rietumu varas. 1210. gadā pilsētu sagrāba pirāti, bet no 1358. līdz 1395. gadam Korinta atradās florenciešu varā. Rietumu un grieķu karavadoņi pārvaldīja Akrokorintu līdz 1458. gadam, kad sākās turku valdīšanas laiks. Šajā laikā cietoksni pārvaldīja gan Maltas bruņinieki (1612), gan venēcieši (1687-1715).

1821. gadā Grieķu sacelšanās sākumā Akrokorintas cietoksnis atradās turku rokās, kuri bija spiesti 1822. gadā to pamest. Pēc postošas zemestrīces 1858. gadā Korintas līča piekrastē sāka veidoties jauna pilsēta, mūsdienu Korinta. Vecā pilsēta pārvērtās nelielā ciematā blakus senās pilsētas drupām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Елси Спафари, Коринфия-Арголида, издания ЕСПЕРОС, Афины, 2010., 9-10. lpp.