Argosa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Argosa
Grieķijas pilsēta
Κόρινθος
Argosas panorāma no senā teātra.
Argosas panorāma no senā teātra.
Argosa (Grieķija)
Argosa
Argosa
Koordinātas: 37°38′06″N 22°43′43″E / 37.63500°N 22.72861°E / 37.63500; 22.72861Koordinātas: 37°38′06″N 22°43′43″E / 37.63500°N 22.72861°E / 37.63500; 22.72861
Valsts Karogs: Grieķija Grieķija
Perifērija Peloponēsa
Reģionālā vienība Argolīda
Platība
 • Kopējā 138,138 km2
Augstums 42 m
Iedzīvotāji (2011)
 • kopā 22 209
 • blīvums 160,8/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss 21 200
Argosa Vikikrātuvē

Argosa (gr. Άργος) ir pilsēta Grieķijā. Atrodas 42 metri augstu virs jūras līmeņa, Peloponēsas pussalas ziemeļaustrumu daļā, 96 kilometrus uz dienvidrietumiem no Atēnām un 10 kilometru uz ziemeļrietumiem no Nafplijas. Argosas-Mikēnu municipalitātes (dima) administratīvais centrs. Tiek uzsaktīta par senāko pastāvīgi apdzīvoto pilsētu Eiropā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta atrodas pašā sausākajā Grieķijas ielejā uz Aspisa (Pravieša Elijas) un Larisas pauguriem, uz kuriem atradās divas citadeles. Pilsēta atradās netālu no senākajām pilsētām Mikēnām un Tirintas, kas ir pazīstamas no Homēra eposiem kā Agamemnona valsts, taču vēstures gaitā tika pamestas, un to loma kā Argolīdas varas centrs pārgāja uz Argosu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas dibināšana tiek datēta ar 2000 gadu pr.Kr. Argosas ziedu laiki ir attiecināmi uz vēlo vidushellādas un agro Mikēnu laiku, kā arī uz ģeometrisko periodu.

Pilsētas mitoloģiskā vēsture ir cieši saistīta ar valdnieku Adrastu un viņa karagājienu uz Tēbām, kas kļuva par vienu no iecienītākajiem sengrieķu traģiķu sižetiem. "Septiņi pret Tēbām" ir neizdevies varoņu karagājiens, kurā visi, izņemot Adrastu, gāja bojā. Epigonu karagājiens ir veiksmīga bojā gājušo varoņu bērnu ofensīva. Viens no Homēra centrālajiem "Iliādas" varoņiem bija Diomeds, Adrasta mazdēls un Argosas valdnieks, kas bija atkarīgs no Mikēnu ķēniņa Agamemnona. Vēl vajadzētu minēt Io, ķēniņa Inaha meitu, kuru pēc vienas versijas nolaupīja feniķieši, bet pēc otras viņa pati aizmuka. Šo notikumu aprakstīja Hērodots.

Antīkie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Antīkā Argosa

Kā visu Peloponēsu, arī Argosu iekaroja dorieši, turklāt Argosa kļuva par doriešu varas nostiprināšanās centru Peloponēsā. Apgabala pamatiedzīvotāji dzīvoja perieku stāvoklī. Ķēniņu vara Argosā tiek skaitīta no Hērakla pēcteča, Temena. No Argosas valdniekiem izceļas Fidons, kas domājams valdīja 8.—7. gadsimtā pr.Kr. Viņš praktizēja aktīvu uzbrūkošu politiku, pakļaujot sev Argolīdu un Eginas salu. Pēc viņa ir zināmi tirāni: Perils un Arhins. Neskatoties uz savu dorisko izcelsmi, Argosa bija pastāvīgais Spartas konkurents.[1]

Pēc spartiešu sakāves 371. gadā pr.Kr. pie Leiktrām Argosa izstājās no Peloponēsas savienības un noslēdza vienošanos ar Atēnām. Bet nākamajā gadā pilsētā notika masveidīgs oligarhu grautiņš, kas pazīstams kā Argosas skitālisms.

3. gadsimtā pr.Kr. ir zināmi tirāni: Arhins un Lafaess, un pēc tam Aristips I un viņa dēls Aristomahs I. Aristomahs I gāja bojā 241. gadā pr.Kr. sazvērestības rezultātā, un vara pārgāja viņa dēliem, vispirms Aristipam II, bet pēc tam Aristomaham II. Aristips II gāja bojā 235. gadā pr.Kr. kaujā pie Mikēnām ar Sikionas Aratu.

Korintas karā pret Spartu Argosai bija otršķirīga nozīme, un kādu īsu brīdi tā izskatīja iespēju apvienoties ar Korintu, lai izveidotu paplašinātu Argolīdas valsti. Uz īsu brīdi abas pilsētas apvienojās, taču Korinta ātri vien sacēlās pret argosiešu valdīšanu, un Argosa atgriezās savās iepriekšējās robežās. Pēc tam Argosa turpināja ieņemt otršķirīgu vietu Grieķijas politikā.

Argosa izvairījās no Maķedonijas okupācijas Filipa II un Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laikā, un arī Diadohu karu laikā palika malā. Taču 272. gadā pr.Kr. tai uzbruka Epīras Pirrs, un Argosas kaujā viņš gāja bojā.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar romiešu atnākšanu Argosa tika iekļauta Ahajas provincē. Bizantijas valdīšanas laikā tā atradās Hellādas tēmā, bet pēc tam Peloponēsas tēmā.

Pēc Ceturtā Krusta kara krustneši ieņēma cietoksni uz Larisas paugura, kas bija senā akropole. 1388. gadā Argosa tika pārdota venēciešiem, taču to ieņēma Morejas despots Teodors I Paleologs pirms tam, kā venēcieši varēja paņemt pilsētu savā kontrolē. 1394. gadā viņš tāpat pārdeva tiem pilsētu. Krustneši dibināja latīņu bīskapiju. Venēciešu valdīšana turpinājās līdz 1463. gadam, kad pilsētu ieņēma osmaņi.

1397. gadā osmaņi izlaupīja Argosu, sagūstot lielāko daļu iedzīvotāju, lai pārdotu tos verdzībā. Venēcieši atkal izmitināja pilsētā un apkārtnē albāņus, atbrīvojot tos uz ilgu laiku no lauksaimniecības nodokļiem. Kopā ar Argosas grieķiem tie piegādāja Venēcijas armijai stradiotus (algotņus). Daži vēsturnieki uzskata, ka franču militārais termins "argulets" ir cēlies no grieķu "argetes" jeb Argosas iedzīvotājs, jo liela franču stradiotu daļa nāca no Argosas līdzenuma.

Osmaņu valdīšanas laikā Argosa tika sadalīta četrās mahalās jeb kvartālos: grieķu (Rûm) mahala, Liepur mahala, Bekir Efenti mahala un Karamoutza jeb Besikler mahala, kas mūsdienās attiecīgi atbilst ziemeļaustrumu, ziemeļrietumu, dienvidrietumu un dienvidaustrumu pilsētas daļām. Turku dokumentos grieķu mahala saucās arī "Arčosas pilsētas neticīgo kvartāls", kur pretī Liepuras mahala (trušu kvartāls) sastāvēja galvenokārt no albāņu emigrantiem un labi pazīstamām ģimenēm. Karamuzas mahala bija vieta pašiem izcilākajiem turkiem un tai bija sava mošeja (mūsdienās Agios Konstadinos baznīca), turku kapi, Ali Nakin Beja serajs, turku pirtis un turku skola. Kā arī šajā periodā uz ziemeļiem no Kapodistrijas kazarmām, kur tas ir arī mūsdienās, pirmo reizi tika organizēts pilsētas tirgus. Saskaņā ar osmaņu pilsētu lielākās daļas pilsētbūvniecības tradīcijām tajā vieta varēja būt arī mošeja.

Pa šo laiku Argosa auga eksponenciāli, un tās paplašināšanās notika haotiski un bez plānojuma. Kā atzīmēja franču ceļotājs Pokvils, "viņu mājas nav izlīdzinātas, nav sakārtotas, izmētātas haotiski, sadalītas ar piemājas dārziem un nekoptām teritorijām". Liepuras mahala likās visvairāk organizēta, ar labāku izvietojumu, un tajā pat laikā Bekiras un Karamuzas mahalas bija vishaotiskākās. Tomēr visiem kvartāliem bija vienāds ielu veids. Pirmkārt, visiem tiem bija galvenās ielas, kas bija platas, noslogotas, un bija koplietojuma ceļi, kas bija paredzēti sakariem starp rajoniem (tipiski paraugi lielā mērā var būt mūsdienu Korintas, Nauplijas un Tripoles ielas). Otršķirīgās ielas arī bija parasta parādība visos četros kvartālos, jo tie veda uz mahalu iekšējām daļām, un tām bija daļēji sabiedrisks lietojums, kur pretī trešais ielu tips attiecās uz privātām šķērsielām un strupceļiem, un tos lietoja ģimenes nokļūšanai savos namos. Šādu pilsētas plānojumu paliekas var redzēt arī mūsdienās, jo Argosā ir saglabājušies daži šī osmaņu stila elementi, īpaši ar to garajām un sarežģītajām ielām, šaurām šķērsielām un cieši sabūvētiem namiem.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri pilsētai iet nacionālā maģistrāle 7 (Kalaata — Korinta). Nacionālais ceļš 70 savieno Argosu ar Nafpliju un Palea-Epidauru. 1886. gadā bija atklāta dzelzceļa līnija un dzelzceļa stacija "Argosa", taču 2010. gadā tā ir slēgta.

Argosas apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Larisas akropole ar cietoksni[2]
  • Senais teātris, viens no lielākajiem tajā laikā.
  • Senā agora
  • Apolona un Atēnas templis
  • Arheoloģiskais muzejs
  • Pravieša Elijas (Προφήτης Ηλίας) paugurs.
  • Konsandopulosa nams pēc Ernesta Cillera projekta (1911. gads)
  • Rātsnams, divstāvu neoklasicisma ēka
  • Tautas tirgus, vienstāvu ēka pēc Ernesta Cillera projekta (1889. gads)
  • Argosas Heraons, Hēras tempļa komlekss. (Atrodas ārpus pilsētas)

Personālijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 5.—4. gadsimtā pr.Kr. pilsēta bija slavena ar Polikleta un viņa mācekļu darbnīcu. Tieši šeit tika likti klasiskās grieķu mākslas pamati. Polikleta skulptūras "Derifors" un "Diadumens" tika nosauktas par kanoniem (paraugiem).
  • Džordžs Džarviss (1797—1828) — amerikāņu filellēns, mira šajā pilsētā un apglabāts ar citiem Grieķijas Atbrīvošanās kara (1821—1829) dalībniekiem un filellēņiem Sv. Jāņa baznīcā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 348. lpp.
  2. Andželas Šuvajevas tulk. Grieķija, Atēnas un kontinentālā daļa. (ceļvedis) — Zvaigzne ABC: Rīga, 2008. ISBN 978-9984-40-597-1 177. lpp.