Megarīda
Megarīda (sengrieķu: Μεγᾰρίς) bija neliels vēsturisks apgabals Centrālajā Grieķijā, kas dienvidrietumos piekļāvās Korintas šaurumam un robežojās ar Korintiju, ziemeļaustrumos robežojās ar Atiku, bet ziemeļrietumos ar Boiotiju. Rietumos Megarīdu apskalo Alkionīdas līcis (Korintas līča daļa), bet dienvidaustrumos Saroniks. Austrumos pretī Megarīdai atrodas Salaminas sala. Atrašanās starp Korintas un Saronikas līčiem, deva tai priekšrocību piekļūt divām jūrām. Jūra bija vienīgā megariešu izeja, jo uz sauszemes tos norobežoja vareni kaimiņi – atēnieši austrumos un korintieši rietumos. Šī dzīves telpas šaurība mudināja tos veidot tālas kolonijas, galvenokārt, Austrumtrāķijā, Propontīdā (Marmora jūrā), Pontā (Melnajā jūrā), kā arī Sicīlijā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc izcelsmes megarieši bija dorieši un runāja doriešu izloksnē. Megarīdas apgabalā viņi apmetās doriešu invāzijas laikā, izspiežot no turienes joniešus un beotiešus, kas šeit bija apmetušies. Arhaiskajā un klasiskajā periodā šajā teritorijā bija piecas lielas pilsētas: Megara reģiona lielākā līdzenuma vidū, Nisaja Saronika krastā, kas bija Megaras dienvidu osta, Pega pie Korintas līča, kas bija Megaras ziemeļu osta, Tripodiska Gerānijas kalnos un Egostena Kitairona pakājē. Tad vēl kādu laiku viņu varā atradās arī Perahoras Heraons, uz kuru pretendēja gan argosieši, gan korintieši, taču beigās tas pārgāja pie korintiešiem.
Turpmākajos gados megarieši iesaistījās konfliktos ar saviem kaimiņiem, vispirms ar korintiešiem 8. gadsimtā pr.Kr., bet pēc tam ar atēniešiem 6. gadsimtā pr.Kr. Par viņu strīdu objektu kļuva Salamīnas sala, kuru megarieši apdzīvoja apmēram no 640. līdz 570. gadam pr.Kr. Pēc divdesmitgadīga kara starp atēniešiem un megariešiem, Salamīna atkal atgriezās pie atēniešiem. Otrajā grieķu kolonizācijas periodā megarieši dibināja daudzas kolonijas, galvenokārt, Propontīdā un Pontā, kā, piemēram, Bizantiju, Halkidonu, Nikomediju u.c.
Grieķu—persiešu karu laikā megarieši apvienojās ar parējiem grieķiem pret persiešiem. Viņi piedalījās jūras kaujā pie Salamīnas ar 20 kuģiem un Plataju kaujā ar 3000 hoplītiem. Turpmākajos gados megarieši saskārās ar asu konkurenci no Atēnu puses tirdzniecībā Vidusjūras austrumos un Melnajā jūrā. Šīs sāncensības kulminācija bija "Megaras rezolūcija", kuru pasludināja Atēnas, un kas kļuva par vienu, no galvenajiem Peloponēsas kara cēloņiem. Šajā karā Megarīgda apvienojās ar Spartu. Laikā pēc Peloponēsas kara megarieši zaudēja lielu savas varas daļu, samierinājās ar lokālu lomu un sekoja notikumiem Grieķijā, būtiski tajos neiesaistoties.
Megarīdas kolonijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzīves telpas trūkuma dēļ un vareno kaimiņu spiediena rezultātā megarieši iesāka dibināt daudzas kolonijas. Otrajā grieķu kolonizācijas periodā tie dibināja daudzas kolonijas Austrumtrāķijā, Propontīdā un Ponta reģionā, kā arī Sicīlijā. Sicīlijas pirmā megariešu dibinātā kolonija bija Megāras Hiblaja, bet aiz tās sekoja Selinunte un Mīnojas Hērakleja. Austrumtrāķijā iespējamās megariešu kolonijas bija Selimbrija, Mesembrija un Nauloha pie Melnās jūras, kā arī Bizantija, kolonija, kas ar laiku pārtapa Bizantijas impērijas galvaspilsētā Bosfora šaurumā. Iepretī Bizantijai megarieši dibināja Halkidonu, bet Ponta dienvidu krastā viņi dibināja nozīmīgu koloniju Pontas Hērakleju. Propontidas krastos tie dibināja Astakosu, kura laika gaitā pārtapa varenā pilsētā, Nikomedijā. Megarieši kolonizēja arī tālo Krimas pussalu, dibinot tur Hersonēsu, kā arī Kallatiju mūsdienu Rumānijas teritorijā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Ζώνας, Λουκάς· Σβανά, Ειρήνη (2015). Οι αποικίες των Μεγάρων. Ναύπλιο. σελ. 6 κ.εξ. ISBN 978-618-81554-5-9.