Peregrine Mission One

	Peregrine Mission One
	; Peregrine pirmsstarta sagatavošanas laikā
KA veids	Mēness nolaižamais aparāts
Operators	Astrobotic Technology, ASV
Izgatavotāji	Astrobotic Technology, ASV
Bāzes platforma	Peregrine
Starts	08.01.2024. 07:18:38 UTC
Starta vieta	Kanaverala raga Kosmosa spēku stacija SLC-41 ASV
Nesējraķete	Vulcan Centaur (VC2S), ASV
Beigu datums	18.01.2024. 21:04 UTC
NSSDC ID	2024-006A
SCN	58751
Orbītas elementi
	Programma Commercial Lunar Payload Services
-	IM-1

Peregrine Mission One jeb Peregrine Lunar Lander flight 01 bija ASV privāta uzņēmuma Astrobotic Technology Mēness nolaižamā aparāta Peregrine pirmais lidojums. Tā ir daļa no Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) komerciālo Mēness kravas pakalpojumu programmas Commercial Lunar Payload Services (CLPS). Peregrine palaida 2024. gada 8. janvārī nesējraķetes Vulcan Centaur pirmajā lidojumā. Neilgi pēc starta kosmiskā aparāta dzinējsistēmā konstatēja degvielas noplūdi, tādējādi liedzot tam veikt nolaišanos uz Mēness virsmas. 18. janvārī to ievadīja Zemes atmosfērā, kur tas sadega.

Lidojuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peregrine tika palaists 2024. gada 8. janvārī 07:18:38 UTC ar nesējraķeti Vulcan Centaur no Kanaverala raga Kosmosa spēku stacijas starta laukuma SLC-41. Raķete bija VC2S konfigurācijā ar diviem cietās degvielas starta paātrinātājiem un standarta garuma plūsmvirzi. 15 minūtes pēc starta Centaur augšējā pakāpe un Peregrine iegāja Zemes orbītā. 46 minūtes pēc palaišanas tie iegāja orbītā 490 × 382895 km ar slīpumu 30.1°. Nolaižamais aparāts no Centaur atdalījās 50. minūtē pēc starta.

Pēc tam Peregrine uzsāka 46 dienu lidojumu uz Mēnesi, kuras laikā bija paredzēts veikt manevrus, lai ieietu orbītā ap Mēnesi un lēnām pietuvotos Mēness virsmai. Nosēšanās bija plānota 2024. gada 23. februārī.

Anomālija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni septiņas stundas pēc starta Astrobotic ziņoja par anomāliju, kas "neļāva nolaižamajam aparātam sasniegt stabilu orientāciju pret Sauli", un tālāk paskaidroja, ka anomālijas iespējamais cēlonis ir dzinēja problēma. Uzņēmums mēģināja novērst problēmu, veicot neplānotu kosmiskā aparāta manevru, lai orientētu saules bateriju paneļus.

Pēc gaidāmā sakaru pārtraukuma Astrobotic apstiprināja, ka Peregrine ir orientēts uz Sauli pozitīva enerģijas režīma virzienā. Tika konstatēts, ka dzinējsistēmā notiek pakāpeniska degvielas noplūde. Uzņēmums prognozēja, ka "kosmiskais aparāts varētu turpināt darboties stabilā uz Sauli vērstā stāvoklī vēl aptuveni 40 stundas", pirms degvielas izsīkums izraisītu kosmiskā aparāts stāvokļa kontroles un attiecīgi arī enerģijas zudumu.

Astrobotic atteicās no plānotās nolaišanās uz Mēness, paziņojot, ka Peregrine ir piedzīvojis kritisku degvielas zudumu un ka jaunais mērķis ir nogādāt kosmisko aparātu pēc iespējas tuvāk Mēnesim, pirms tas zaudē Saules virziena pozīciju un tā jauda izsīkst.^[1]

Četras dienas pēc starta izrādījās, ka degvielas noplūde palēninās, un Astrobotic ziņoja, ka "pieaug optimisms, ka Peregrine varētu izdzīvot daudz ilgāk", nekā iepriekš tika paredzēts.

Ieiešana Zemes atmosfērā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sešas dienas pēc starta Peregrine sasniedza pozīciju, kas ar trajektorijas korekcijām būtu ļāvusi tam sasniegt Mēnesi. Astrobotic nolēma tā vietā virzīt kosmisko aparātu uz sadegšanu Zemes atmosfērā, lai izvairītos no kosmiskajiem atkritumiem. Galu galā Peregrine tā arī neatstāja (ļoti eliptisko) Zemes orbītu, kurā to ievirzīja nesējraķete.

Kontrolēta ieiešana Zemes atmosfērā un sadegšana notika 18. janvārī aptuveni 21:04 UTC Klusā okeāna dienvidu daļā.

Kravas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nolaižamajam modulim uz Mēness virsmas bija jānogādā vairākas kravas:

Iris — CubeRover standarta 2 kg mobilis, ko izstrādāja Kārnegī Mellona Universitātes studenti;
Colmena — 5 mobiļi, ko izstrādāja Meksikas kosmosa aģentūra; to masa bija 60 grami, diametrs 12 cm, un tos bija paredzēts katapultēt uz Mēness virsmas;
Laser Retroreflector Array (LRA) — NASA 8 atstarotāju kopums, katrs 1,25 cm diametra stikla stūra kubiska prizma; tie atstarotu lāzera gaismu no citiem kosmiskajiem aparātiem, ļaujot veikt precīzu attāluma noteikšanu;
Linear Energy Transfer Spectrometer (LETS) — radiācijas sensors apkopotu informāciju par Mēness radiācijas vidi, tā pamatā ir aparatūra, ko pārbaudīja kosmosa kuģa Orion pirmajā lidojumā EFT-1 bez apkalpes 2014. gadā; to izstrādāja NASA Džonsona centrs;
M-42 Radiation Detector — radiācijas detektors, ko izstrādāja Vācijas aerokosmiskais centrs;
Navigation Doppler Lidar (NDL) — NASA izstrādāts lidars, kas ar augstu precizitāti mēra nolaižamā aparāta ātrumu (ātrumu un virzienu) un augstumu (attālumu līdz virsmai) nolaišanās laikā līdz piezemēšanās punktam;
Near-Infrared Volatile Spectrometer System (NIRVSS) — NASA Eimsa pētniecības centrā izstrādāts tuvā infrasarkanā spektra spektrometrs, Eimsa attēlveidošanas modulis un garo viļņu kalibrēšanas sensors; tie mēra virsmas un zemvirsmas hidratāciju (H₂O un OH), CO₂ un metānu (CH₄), vienlaikus kartējot virsmas morfoloģiju un virsmas temperatūru;
Neutron Spectrometer System (NSS) — NASA instruments mēra neitronu skaitu un enerģiju, lai noteiktu ūdeņradi saturošu materiālu daudzumu un regolīta sastāvu, kā arī mēra ūdeņraža gaistošo vielu daudzuma svārstības diennakts cikla laikā;
Peregrine Ion-Trap Mass Spectrometer (PITMS) — masspektrometrs, kas nosaka gaistošo vielu (OH, H₂O, cēlgāzu, slāpekļa un nātrija savienojumu) izdalīšanos no grunts un to kustību eksosfērā Mēness diennakts laikā; instruments veidots uz Rosetta nolaižamā aparāta Philae instrumenta Ptolemy bāzes, un tas ir kopējs NASA un EKA projekts;
Terrain Relative Navigation (TRN) — Astrobotic sensors, kas ļauj kosmiskajam aparātam veikt nolaišanos uz Mēness virsmas ar nepārspējamu precizitāti, kas ir mazāka par 100 metriem; TRN sensors tika izstrādāts saskaņā ar 10 miljonus ASV dolāru vērtu NASA Tipping Point līgumu ar NASA Džonsona kosmosa centru, Reaktīvo dzinēju laboratoriju un Moog.