Piešspārnu zoss
| Piešspārnu zoss Plectropterus gambensis (Linnaeus, 1766)) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Piešspārnu zosu apakšdzimta (Plectropterinae) |
| Ģints | Piešspārnu zosis (Plectropterus) |
| Suga | Piešspārnu zoss (Plectropterus gambensis) |
 Piešspārnu zoss Vikikrātuvē | |
Piešspārnu zoss (Plectropterus gambensis) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder piešspārnu zosu apakšdzimtai (Plectropterinae). Piešspārnu zosu apakšdzimtā ir tikai viena piešspārnu zosu ģints (Plectropterus), kurā ir tikai viena suga. Piešspārnu zosij ir 2 pasugas: nominālpasuga Plectropterus gambensis gambensis un Zambezi piešspārnu zoss Plectropterus gambensis niger.
Piešspārnu zosis ir sastopamas Āfrikas dienviddaļā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Piešspārnu zoss ir liela auguma putns. Tā tuvākie radinieki ir zosu cilts un dižpīles, bet atšķiras no abām grupām ar ievērojamām anatomiskām īpašībām. Pieaudzis putns ir apmēram 75—115 cm liels, tā svars ir 4—6,8 kg.[1] Smagākais zināmais tēviņš svēra 7,45 kg.[2][3] Tēviņi ir daudz lielāki nekā mātītes. Piešspārnu zoss ir lielākais Āfrikā sastopamais zosveidīgais putns, un lielākā "zoss", lai gan tā nav īsta zoss.[3]
Tās apspalvojums galvenokārt ir melns, ar violetu un zaļu metālisku spīdumu.[3] Bet seja, kakla priekšpuse, pavēdere un paliels laukums uz spārniem ir balts. Netipiski zosveidīgajiem garās kājas un knābis ir sārts. Knābja gals līks un balts.[1] Zambezi piešspārnu zoss ir melnāka kā nominālpasuga. Tai uz vēdera ir pavisam neliels baltais laukums. Tēviņi atšķiras no mātītēm ne tikai ar to, ka ir lielāki, tiem uz sejas pie knābja pamatnes ir sārts, neapspalvots ādas laukums, uz kura ir paugurs. Kā jau putna nosaukums norāda, pie katra spārna locītavas tam ir ass piesis, kas ir redzams tikai lidojumā.[3] Spārna piešus putni izmanto savstarpējās cīņās.
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piešspārnu zosis mājo dažādu iekšzemes ūdenstilpju krastos. Tie var būt ezeri, sezonāli pārplūdušas pļavas un tīrumi, upes, upju deltas, slapjos purvos.[4] Tie ir daļēji migrējoši putni. Migrācija ir atkarīga no pieejamā ūdens daudzuma, un var būt vairākus simtus kilometrus tāla.[4] Tie ir samērā klusi putni, tikai lidojumā tie izdod klusas, svilpojošas skaņas. Pēc ligzdošanas sausās sezonas sākumā piešspārnu zosīm mainās spalvas un tie nespēj lidot apmēram 50 dienas. Pirmiem spalvas mainās tēviņiem. Šajā laikā tie uzturas baros līdz 50 īpatņiem, reizēm bars ir lielāks. Spalvu maiņas laikā piešspārnu zosis izvēlas ūdenstilpes ar atklātiem krastiem, smilšainām pludmalēm un saliņām.[4]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piešspārna zoss barojas agri no rīta un vēlu vakarā vai naktī, bet pārējā laikā atpūšas, guļot uz ūdens.[3] Nakts laikā tie reizēm guļ kāda koka zarā.[4] Tā barojas uz sauszemes ganoties zālainos, apaugušos ūdenstilpju krastos. Tā barojas ar jaunu zāli, sēklām, riekstiem, augļiem, piemēram, vīģēm. Lauksaimniecības tīrumos tā uzlasa arī kartupeļus.[3] Tā barojas arī ar ūdensaugiem un nelielos daudzumos ar kukaiņiem un nelielām zivtiņām.[4]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairošanās sezona piešspārnu zosīm sākas lietus sezonas beigās. Tās veido monogāmus pārus, kuru attiecības nav ilgstošas. Drīz pēc tam, kad mazuļi ir izšķīulušies, tēviņi pamet mātītes. Tomēr šis posms ir nozīmīgs, jo tēviņš aizsargā ligzdas teritoriju, kamēr mātīte perē.[2] Parasti piešspārnu zosis ligzdo, nošķiroties vientuļos pāros, vai reizēm nelielā grupā.[4] Ligzda tiek būvēta tuvu pie ūdens līnijas. Tā var būt iekārtota gan koka dobumā, kādā alā vai nišā, kā arī tiek izmantotas vecas āmurgalvju (Scopus umbretta) ligzdas vai termītu mājas. Ja nav piemērotas vietas krastā,[4] ligzda tiek būvēta uz zemes, ieslēpta starp niedrēm.[1] Tā ir liela un būvniecībai tiek izmantotas dažādas augu daļas. Dējumā ir 7—12 baltas olas.[3] Inkubācijas periods ilgst 30—32 dienas.[1] Inkubācijas periodā mātīte kā visi baroties dodas agri no rīta un vēlu vakarā. Pa to laiku, kamēr tā ir pametusi ligzdu, olas tiek apsegtas ar dūnām, lai neatdziest. Pēc izšķilšanās mazuļi diezgan drīz seko mātei, un par tiem rūpējas tikai mātīte. Pieaugušu putnu apspalvojums mazuļiem izveidojas pēc 85 dienām, un drīz pēc tam tie spēj lidot.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «WAZA: Spur-winged Goose». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. janvārī. Skatīts: 2010. gada 23. decembrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Biodiversity: Plectropterus gambensis (Spur-winged goose)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. decembrī. Skatīts: 2010. gada 23. decembrī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 «Spur-winged goose». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. februārī. Skatīts: 2009. gada 17. aprīlī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «BirdLife: Spur-winged Goose Plectropterus gambensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 23. decembrī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Piešspārnu zoss |
- Kenya birds: Spur-winged Goose Arhivēts 2011. gada 19. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- The Spur-winged Goose (Plectropterus gambensis) Arhivēts 2011. gada 11. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- IBC: Spur-winged Goose (Plectropterus gambensis) Arhivēts 2011. gada 23. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Piešspārnu zoss foto (flickr.com)