Astronomijā izvirzīja hipotēzi, ka Saules sistēma izcēlusies no rotējoša gāzu miglāja (Laplasa hipotēze). Šī hipotēze valdīja vēl apmēram simts gadus pēc tās izteikšanas. Tāpat Laplass pētīja arī dažādu debesu ķermeņu kustību, līdzsvara figūras, perturbācijas. Matemātikā viņa spalvai pieder vairāki pētījumi parciālo diferenciālvienādojumu teorijā (Laplasa vienādojums) un par integrāltransformāciju (Laplasa transformācija). Viņš ieviesa arī varbūtības saskaitīšanas un reizināšanas teorēmas, veidotājfunkcijas, matemātiskās cerības jēdzienu. Elektrodinamikā viņam izdevās izveidot Bio—Savāra—Laplasa likuma matemātisko izteiksmi diferenciālā formā. Turklāt fizikā viņš precizēja barometrisko formulu, izrisināja formulu, ar kuras palīdzību varēja aprēķināt skaņas ātrumu gaisā. Ģeodēzijā viņš ir pazīstams ar tā sauktā Laplasa azimuta izveidi.