Plaģiāts

Plaģiāts jeb plaģiātisms ir apzināta vai neapzināta sveša darba vai idejas pilnīga vai daļēja piesavināšanās, uzdodot to par savu un nenorādot patieso autoru. Autortiesību pārkāpums. Par plaģiātu uzskata arī gadījumu, kad darba autors ir neskaidri vai nekorekti norādīts vai kad nav veiktas visas vajadzīgās formālās darbības darba izstādīšanai, pārpublicēšanai vai pavairošanai.

Termins cēlies no latīņu valodas vārda plagio — "nolaupīšana". Romiešu tiesībās (Lex Fabia) ar plagium sākotnēji apzīmēja bērnu nolaupīšanu, vēlāk nelikumīgu brīva cilvēka nolaupīšanu un pārdošanu verdzībā, par ko draudēja kriminālatbildība un sods (šaustīšana - ad plagas).

Vēsture

Jau Martials, savas grāmatas uzskatīdams par saviem bērniem, vienā no epigrammām dēvē kādu savu vārsmu pārrakstītāju par "plaģiātu", jeb "bērnu nolaupītāju", taču antīkajā pasaulē pamatā atzina autora morālās tiesības (tiesības tikt atzītam par konkrētā darba autoru, lemt par tā publicēšanu, ļaut vai neļaut tajā veikt izmaiņas), bet ekonomiskās tiesības uz ienākumiem par darba izmantošanu netika atzītas kā vērā ņemamas.

Informācijas ņemšana vienam no otra, nenorādot informācijas avotu, antīkajā pasaulē bija ļoti plaši izplatīta. Priekšgājēju darbus kā savu darbu pamatu izmantoja gan Plutarhs, gan Sicīlijas Diodors, gan "vēstures tēvs" Herodots (kurš 1:1 vietām pārrakstīja Hetateja darbu). Vergīlijs savā "Sic vos non vobis" žēlojas par plaģiatoriem, kas čiepuši viņa rindas, taču pats nekautrējās nemainītas ņemt Ennija, Lukrēcija u.c. vārsmas, iepinot nemainītas savās (ko pamanīja jau Makrobijs, norādot to "Saturnāliju" 6. grāmatā). Aleksandrijas Latins norāda par plaģiātisma izpausmēm Sofokla un Meandra darbos.

Ja antīkās pasaules domātāji ņēma viens no otra faktus, tos papildinot ar savu informāciju un interpretāciju, tad Renesanses laika Eiropā visai populāra kļuva tieša citu autoru darbu piesavināšanās, uzdodot tos par saviem. Tā, piemēram, 1444. gadā Bruni d'Arecco pārpublicēja Prokopija darbu "Gotu vēsture" kā savu, savukārt venēcietis Alciono iznīcināja Cicerona "De gloria" manuskriptu, viņaprāt labākos fragmentus ievietojot savos sacerējumos.

Jaunajos laikos Eiropā plaģiātismā nesaskatīja nekā nosodāma.

Moljērs savā lugā "Skapēna nedarbi" (fr. Les fourberies de Scapin) praktiski nepārveidotu ielika gandrīz veselu nodaļu no Sirano de Beržeraka (fr. Нercule Savinien Cyrano de Bergerac) komēdijas "Pedanta pārmācīšana" (Le Pédant joué), uz kritiķu aizrādījumiem atbildēja ar savu slaveno frāzi: Je prends mon bien où je le trouve (Savas bagātības smeļos visur, kur tās atrodu). No Beržeraka sižetu līnijas un idejas ņēmis arī Džonatans Svifts savā "Gulivera ceļojumi" (Gulliver's Travels). Arī cienījamais britu literatūras dižgars Viljams Šekspīrs (William Shakespeare) neuzskatīja par nosodāmu ņemt un pārveidot svešas vārsmas, un esot par to izteicies: "Es šo meiču atradu dubļos, nomazgāju un izcēlu ārā saulē". Priesteris Barrs savā "Vāciešu vēsture" (Histoire d’Allemagne) nekautrējoties ievietoja, neatsaucoties uz autoru, 200 lappuses no Voltēra (Voltaire) "Kārļa XII vēsture", taču arī pats Voltērs savā "Micromégas" nekautrējās lappuses ņemt no de Beržeraka sacerējumiem. 1812. gadā Francijā bija visai ievērojams skandāls zinātnē, kad visai pazīstamais orientālists Langlē publicēja kā savu oriģinālpētījumu "Voyage d’Abdoul Rizzak", kas būtībā bija persieša Abdula Rizaka ceļojuma atskaites tulkojums, kuru pirms tam bija pārtulkojis Gallans (Langlē iznīcināja Gallana tulkojuma manuskriptu, taču izrādījās, ka tam ir dublikāts). Arī Ruso darbā "Contrat social" daudzi saskatīja plaģiātu no Huberta "De jure civitalis", nemaz nerunājot par visai plašajiem ar plaģiātismu saistītajiem skandāliem, kas pavadīja tādus beletristikas rakstniekus kā Edmons Abū, Sardū, Dimā, Zolā, Dodē u.c. 1891. gadā tika izdota pat tikai Lesinga plaģiātismam veltīta grāmata (Albrecht, "Lessings Plagiate").

Taču visi šie XVII-XIX gs. plaģiātisma skandāli pamatā saistīti tikai ar morāles aspektu, īstā autora vārda noklusēšanas un sveša darba uzdošanas par savu amoralitāti. Mūsdienās plaģiātisma apkarošanā galvenais ir autortiesību mantiskais aspekts.

Atsauces

Citas atsauces

• Veikša Ingrīda. Kas ir autortiesības? - Turība, Rīga, 2007.
• Stephen M. Stewart LLD. International Copyright and neighbouring rights. Butterworths, London, 1983
• Thomasius J. De plagio litterario. - Leipzig, 1678.
• D’Israeli. The amenities of literature. - London, 1841.
• D’Israeli. The curiosities of litterature. - London, 1791.-1817.
• Lalanne. Curiosités littéraires. - Paris, 1853.
• Nodier Ch. Questions de la littérature légale. Paris, 1812.
• Quérard. Les supercheries littéraires dévoilées. Paris, 1846.-1854.