Hērodots

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Hērodots
Ἡρόδοτος
Hērodota biste
Hērodota biste
Personīgā informācija
Dzimis ap 484 p.m.ē.
Halikarnāsa, Ahemenīdu impērija (mūsdienu Bodruma)
Miris ap 425 p.m.ē. (apm 60 gadu vecumā)
Tūrija, Kalabrija vai Pella
Vispārīgā informācija
Galvenie darbi "Historiai (Vēsture)"
Valoda sengrieķu valoda

Hērodots no Halikarnāsas (dzimis starp 490. un 480. gadu p.m.ē, miris aptuveni 425. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu vēsturnieks. Plašās aprindās Hērodots tiek uzskatīts par pirmo autoru, kas vēsturisku tēmu izpētei izmantoja sistemātiskas pētniecības metodi, vācot materiālus un tad kritiski apvienojot tos historiogrāfiskā stāstījumā. Tāpēc Hērodots bieži tiek dēvēts par “vēstures tēvu” un šo titulu viņam pirmais piedēvēja Senās Romas orators Cicerons 1.gs p.m.ē.[1] Hērodots sarakstījis darbu, kuram vēlāk dots nosacīts nosaukums Historiai (Vēsture), kurā aprakstīti grieķu-persiešu kari (550.-449.g.p.m.ē.) un daudzu tai laikā dzīvojošo tautu īpatnības. Par galveno Historiai avotu kalpojušas aculiecinieku liecības, kā arī sengrieķu mutvārdu tradīcija, bet attiecībā uz ģeogrāfiskajām ziņām Hērodots izmantojis arī paša ceļojumos pieredzēto. Ir izteikts pieņēmums, ka darbs nav pabeigts. Historiai sastāv no deviņām grāmatām. Pirmās četras grāmatas galvenokārt veltītas ģeogrāfijai, un tajās plaši aprakstīta Persija, Ēģipte un citas zemes. Nākamās piecas grāmatas veltītas tieši grieķu-persiešu karu aprakstam.

Hērodota devums ir ļoti nozīmīgs vēsturiskā reģiona Skitijas un skitu cilšu izpētē. Ceturtajā grāmatā viņš aprakstījis neurus, kurus latviešu etnogrāfs un sinologs Pēteris Šmits identificējis ar senajiem baltiem[2].

Hērodots dzimis Halikarnāsā starp 490. un 480. gadu pirms mūsu ēras. Ilgāku laiku dzīvojis Atēnās. Bijis tuvs valdnieka Perikla draugs. Daudz ceļojis - apceļojis visu Vidusjūras austrumu piekrasti. Ap 443. gadu pārcēlies uz Tūrijām Dienviditālijā. Hērodots miris ap 425. gadu pirms mūsu ēras.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu pētnieki lielākoties smeļas ticamu informāciju Hērodota dzīvi viņa paša darbos [3][4], papildinot to ar citiem antīkiem, bet daudz vēlākiem avotiem, tādiem kā Bizantijas 11. gadsimta enciklopēdija Suda, kas visdrīzāk ņēma informāciju no tradicionāliem avotiem.

Hērodots dzimis ap 484.g.p.m.ē. Halikārnsā, ietekmīgā ģimenē. Pilsēta tai laikā piederēja pie Pirmās persiešu impērijas. Hērodota radinieks dzejnieks Paniasis piedalījās nesekmīgā mēģinājumā sacelties pret Persiešu valdību. Hērodots rakstīja savas grāmatas joniskajā dialekta, kaut arī Halikārnsā pārsvarā dzīvoja dorieši. Sudā teikts, ka viņš iemācījās joniešu dialektu bērnībā, dzīvojot uz Samas salas, kur viņa ģimene devās, lai izbēgtu no persiešu soda par viņa ģimenes saistību ar sacelšanos un atgriezās Halikārnsā vēlāk, kad valdība tika nomainīta.

Savās grāmatās Hērodots apkopja informāciju, ko viņš savāca savos ceļojumos gan Grieķijā, gan ārpus tās. Viņš šķērsoja Mazāziju un kontinentālo Grieķiju, apmeklēja arhipelāga svarīgākās salas: Rodu, Kipru, Dēlu, Paro(Paros), Tasos(Tasos), Samotraki(Samothrace), Krētu, Samu, Kitiru(Cythera) un Ejinu. Viņš devās garā un bīstamā ceļojumā no Sardis(Sardis) uz Persijas galvaspilsētu Susu(Susa), apmeklēja Babilonu, Colchis(Colchis), un Melnās jūras rietumu krastus līdz pat Dņepras ietekai, ceļoja Skītijā un Trāķijā, apmeklēja Zakintu un Lielo Grieķiju, pētīja antīko Sūru, kuģoja gar Palestīnas krastiem, redzēja Gazu un uz ilgu laiku piestāja Ēģiptē.[5]

Hērodota grāmatas fragments par neuriem (Skitijas zemes aprakstā)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Neviens lāga nezina, kas atrodas ziemeļos no zemes, par ko tagad stāstu. Neesmu arī nevienu saticis, kas turieni pats būtu redzējis... Visu, ko vien esmu spējis saklausīt par attālākām zemēm, esmu uzrakstījis.

Pirmie iedzīvotāji uz ziemeļrietumiem no Olbijas, kas atrodas pie Dņepras Skitijas piekrastes vidū, ir kalipidieši - Skitijas grieķi. Aiz viņiem dzīvo cita cilts, saukta par alizoņiem. Šie un tāpat kalipidieši, kaut gan citādi dzīvo tāpat kā skiti, sēj un ēd labību, arī sīpolus, ķiplokus, lēcas un ersķus. Aiz alizoņiem dzīvo skitu zemkopju ciltis, kas sēj labību nevis uzturam, bet gan pārdošanai. Uz ziemeļiem no šiem dzīvo neuri. Ziemeļos no neuriem, cik zinām, zeme ir neapdzīvota...

Neuriem ir skitu paražas un ticējumi. Vienu paaudzi priekš Dārija kara gājiena gadījās, ka neuriem bija jāatstāj sava zeme čūsku dēļ. Viņu zemē bija saradies liels daudzums čūsku, un vēl vairāk mācās virsū no ziemeļu neapdzīvotām vietām. Beidzot neuri bija spiesti atstāt savu zemi un dzīvot starp budiniem. Var jau būt, ka neuri ir burvji, jo Skitijā dzīvojošie skiti un grieķi saka, ka reizi gadā ikviens neurs pārvēršoties par vilku. Pēc dažām dienām viņi atgriežoties savā agrākajā izskatā. No savas puses nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi tā stāsta un pat apzvēr, ka tā esot patiesība". (E. Dunsdorfa tulkojums).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. T. James Luce, The Greek Historians, 2002, p. 26.
  2. Latvijas Vēsture Internetā "Hērodots no Halikarnāsas"
  3. Rawlinson, George (1859). The History of Herodotus. 1. New York: D. Appleton and Company.
  4. Burn, A.R. (1972). Herodotus: The Histories. Penguin Classics
  5. “Herodotus”. Encyclopædia Britannica (11th ed.). Cambridge University Press.