Pāriet uz saturu

Sofokls

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Sofokls
Σοφοκλης
Sofokls
Personīgā informācija
Dzimis 497. vai 496. gadā p.m.ē.
Kolona, Atika
Miris 406. un 405. gada ziemā p.m.ē.
Atēnas
Literārā darbība
Nodarbošanās dramaturgs
Žanri traģēdija
Slavenākie darbi “Ajakss”, “Antigone”, “Trāķietes”, “Valdnieks Oidips”, “Elektra”, “Filoktēts”, “Oidips Kolonā”
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Sofokls (sengrieķu: Σοφοκλης, Sophoklēs; dzimis 497. vai 496. gadu p.m.ē., miris 406. un 405. gada ziemā p.m.ē.) bija sengrieķu dramaturgs, viens no trim kanoniskajiem Atēnu traģēdijas autoriem līdzās Aishilam un Eiripīdam, tā dēvētā “lielā trijnieka” pārstāvis. Viņš ieviesa vairākas nozīmīgas inovācijas teātra mākslā, tostarp trešā aktiera pievienošanu, kora lomas samazināšanu un gleznoto skatuves dekorāciju izmantošanu, kas paplašināja sižetiskās un dialoga iespējas, kā arī padziļināja varoņu psiholoģisko raksturojumu.[1] Sofoklam piedēvē vairāk nekā simt traģēdiju, un viņa daiļradei bija būtiska ietekme uz klasiskās traģēdijas un vēlākās Eiropas dramaturģijas tradīcijām. Pilnībā saglabājušās tikai septiņas lugas — “Ajakss”, “Antigone”, “Trāķietes”, “Valdnieks Oidips”, “Elektra”, “Filoktēts” un “Oidips Kolonā”. Papildus tām ir zināmi arī daudzi fragmenti un nosaukumi no zudušām lugām.[1]

Marmora skulptūra, kurā iespējams attēlots Sofokls

Sofokls piedzima ap 497./496. gadu p.m.ē. Kolonā, ciemā pie Atēnām, amatnieka Sofila ģimenē.[1] Senajos avotos viņa tēvs dažkārt minēts kā galdnieks, kalējs, zobenkalis vai bruņuceha īpašnieks, iespējams, ka ģimenei piederējuši arī vergi. Sofokls saņēma labu, vispusīgu izglītību, apgūstot mūziku, deju un literatūru, kas bija neatņemama Atēnu jauniešu audzināšanas daļa.[1] Viņš jau jaunībā izcēlās ar mākslinieciskām dotībām, piemēram, 480. gadā p.m.ē., būdams ap 16 gadu vecs, viņš Atēnās vadīja kori svinībās par godu uzvarai pār persiešiem Salamīnas kaujā, kas liecina par viņa muzikālajām un horeogrāfiskajām prasmēm un agrīnu sociālu ievērojamību.[1]

Sofokls aktīvi iesaistījās Atēnu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. 443./442. gadā p.m.ē. viņš bija viens no hellenotamijiem (valsts kasi pārraugošiem ierēdņiem),[1] 440. gadā p.m.ē. tika ievēlēts par stratēģu kolēģijas locekli un piedalījās karagājienā pret Samosu kā Perikla līdzgaitnieks. Avotos viņš pieminēts arī kā sabiedrībā cienīts politiķis un publiska persona. Pēc Sicīlijas ekspedīcijas katastrofas (413. gadā p.m.ē.) Sofoklu iecēla īpašā desmit padomnieku kolēģijā (probouloi), kas vadīja pilsētas atkopšanos. Viņa pēdējais publiski fiksētais žests bija kora vadīšana 406. gadā p.m.ē. sēru ceremonijā par dramaturga Eiripīda nāvi.[1] Viņš pildīja arī reliģiskas funkcijas — kā priesteris Sofokls ieviesa Atēnās no Epidauras atvesto Asklēpija kultu. Vēlāk avoti viņu uzskatīja par starpnieku starp dieviem un cilvēkiem, un pēc nāves viņam tika piešķirts varoņa statuss kā Deksions (“Uzlūdzējs”).[2]

Par Sofokla privāto dzīvi ir saglabājušās fragmentāras ziņas. Tradīcija vēsta, ka viņš bija precējies ar Nikostrati, no kuras dzimis dēls Jofons (Iofons), vēlāk dramaturgs.[3] Avoti piesauc arī otru dēlu, Aristonu, un iespējamu saistību ar sievieti vārdā Teori no Sīkionas. Sofokla mazdēls Sofokls Jaunākais pēc vectēva nāves iestudēja lugu “Oidips Kolonā”.[3] Biogrāfiskajā tradīcijā saglabājies stāsts par Jofona mēģinājumu atzīt tēvu par rīcībnespējīgu, kam Sofokls it kā atbildējis ar lugas “Oidips Kolonā” lasījumu;[3] tomēr šīs ziņas nav neatkarīgi pārbaudāmas.

Sofokls nomira ļoti sirmā vecumā, 406./405. g. p.m.ē. ziemā Atēnās, Peloponēsas kara laikā. Antīkā tradīcija piedāvā vairākas leģendas par nāves apstākļiem, piemēram, aizrīšanās ar vīnogu, pārmērīga līksmība vai elpas trūkums deklamējot, taču drošākais secinājums ir dabīga nāve ap 90 gadu vecumā.[1] Grieķu vēsturnieks Pausanijs stāsta par sapni, kurā spartiešu virspavēlniekam pēc Sofokla nāves parādījies Dionīsijs un pavēlējis viņu godināt ar īpašiem rituāliem, kas liecina par dzejnieka agrīnu kulta godināšanu Atēnās.[4]

Žana Antuāna Teodora Žirusta glezna “Valdnieks Oidips” (1788)

Sofokla traģēdiju tematika galvenokārt saistīta ar cilvēka attiecībām ar dievišķo kārtību, likteņa neizbēgamību un morālo izvēļu sekām. Viņa lugās centrā bieži ir indivīda iekšējā cīņa starp personīgajām vēlmēm, pienākumu pret sabiedrību un dievu noteikto likteni. Sofokls īpaši pievērsās varoņu psiholoģiskajam attēlojumam, uzsverot traģisko vainu (hamartia) un cilvēka spēju ciešanās saglabāt cieņu. Viņa darbos atspoguļojas klasiskās Atēnu vērtības — reliģiskā bijība, demokrātijas ideāli un sabiedrības vienotība. Atsevišķās lugās spilgti izcelti dažādi cilvēka rīcības paradoksi, piemēram, lugā “Antigone” aplūkota indivīda saskarsme ar pilsētas likumiem un dievišķo kārtību, luga “Valdnieks Oidips” attēlotas neziņas un atziņas robežas, bet lugā “Filoktēts” ir pienākuma, godaprāta un lietderības konflikts. Sofokls bieži izmantoja dramatisko ironiju, radot situācijas, kur patiesība saduras ar maldiem; Oidipa atziņa Aristoteļa darbā “Poētika” kļuva par klasisku piemēru atpazīšanai (anagnōrisis) un pavērsienam (peripeteia).

Antīkā tradīcija Sofoklam piedēvē vairākus būtiskus jauninājumus teātra attīstībā. Viņš ieviesa trešo aktieri, paplašinot dialoga un sižeta iespējas, kā arī palielināja kora sastāvu no 12 līdz 15 dalībniekiem. Atšķirībā no Aishila, Sofokls atteicās no savstarpēji saistītu triloģiju formas, veidojot sižetiski autonomas lugas. Līdz ar to kora loma kļuva mazāk dominējoša, vairāk ierobežota līdz komentētāja funkcijai. Tradīcija viņam piedēvē arī gleznoto skatuves dekorāciju (skēnographia) ieviešanu, lai gan Vitrūvijs tos saista ar mākslinieku Agatarhu; jautājums paliek diskutabls.

Poētiski un dramaturģiski Sofokla lugas izceļas ar harmonisku valodu, rūpīgi veidotu kompozīciju un strukturālu ciešumu. Notikumi virzās uz kulmināciju ar stingru iekšējo loģiku, bet dialogi ir gan lakoniski, gan emocionāli piesātināti. Korscēnas bieži veidotas augsti liriskā formā. Sofokls radīja “kompleksa sižeta” modeli ar atpazīšanas un pavērsiena vienlaicību, kura klasisku paraugu Aristotelis saskata darbā “Valdnieks Oidips”. Ar savu darbu viņš būtiski ietekmēja traģēdijas žanra attīstību un vēlākās Eiropas dramaturģijas tradīcijas.

Sofokls sarakstījis apmēram 123 lugas, no kurām saglabājušās tikai 7:

Sofokls rakstījis arī elēģijas, paijānus un arī kādu prozas darbu par kori. Ir saglabājušies fragmenti no Sofokla elēģijas par Hērodotu. 19. gadsimtā tika atrasts arī fragments no kādas Sofokla satīru drāmas.

Sofokls 20 vai 24 reizes uzvarējis Atēnu traģēdiju sacensībās un ne reizi nav ieņēmis trešo, tas ir, pēdējo vietu. Iespējams, ka pirmo reizi tas noticis 468. gadā p.m.ē.

  1. 1 2 3 4 5 6 7 8 «Sophocles». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 20. septembrī.
  2. ↑ "Was Sophocles Heroised As Dexion?". The Journal of Hellenic Studies 118: 1-21. November 1998. doi:10.2307/632228.
  3. 1 2 3 «The Suda's Life of Sophocles (Sigma 815)». scholar.lib.vt.edu (angļu). Skatīts: 2025. gada 20. septembrī.
  4. ↑ «Pausanias 1. 17 - 29». theoi.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 20. septembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sofokls&oldid=4337904"