Žans Žaks Ruso

Žans Žaks Ruso Jean Jacques Rousseau Personīgā informācija Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēva, Ženēvas Republika (tagad Šveice) Miris 1778. gada 2. jūlijā (66 gadi) Ermenonvilla, Francijas Karaliste (tagad Francija) Tautība francūzis Paraksts

Vispārīgā informācija Ietekmējies no Aristotelis, Džons Loks, Denī Didro Ietekmējis Imanuels Kants, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Nīče Nozīmīgi darbi Par sabiedrisko līgumu Emīls jeb par audzināšanu Valoda franču valoda

Žans Žaks Ruso (franču: Jean Jacques Rousseau; dzimis 1712. gada 28. jūnijā, miris 1778. gada 2. jūlijā) bija franču filozofs, rakstnieks un komponists, viens no ievērojamākajiem apgaismības laikmeta domātājiem. Viņa idejas būtiski ietekmēja politikas filozofiju, izglītības teoriju un estētiku, kā arī veicināja Franču revolūcijas un mūsdienu demokrātijas attīstību. Ruso uzskatīja, ka cilvēks piedzimst brīvs un labs, bet sabiedrība un civilizācija viņu pakļauj un samaitā. Viņa nozīmīgākais politiskais darbs “Par sabiedrisko līgumu” (1762) attīstīja suverenitātes un tautas gribas koncepciju, kas kļuva par demokrātijas un republikānisma pamatprincipu. Pedagoģijā Ruso idejas par dabisku audzināšanu, kas izklāstītas darbā “Emīls jeb par audzināšanu” (Émile, ou De l’éducation), ietekmēja mūsdienu izglītības teorijas.

Papildus filozofiskajai darbībai Ruso bija arī literāts un komponists, rakstot gan autobiogrāfiskus darbus, piemēram, “Atzīšanās”, gan mūzikas teorētiskos traktātus. Viņa uzskati un darbi līdz pat mūsdienām atstājuši ilgstošu iespaidu uz politisko domāšanu, psiholoģiju un izglītību.

Biogrāfija

Bērnība un izglītība

Žans Žaks Ruso piedzima 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā, toreiz neatkarīgā pilsētvalstī, kas bija daļa no Šveices Konfederācijas. Viņa tēvs Izaks Ruso (Isaac Rousseau) bija pulksteņmeistars, labi izglītots mūzikā, bet māte Suzanna Bernarda Ruso (Suzanne Bernard Rousseau) nāca no turīgas ģimenes, kalvinisma sludinātāja. Deviņas dienas pēc Žana Žaka dzimšanas māte mira no komplikācijām, kas radās dzemdībās, un tēvs vienatnē audzināja dēlu. Ruso vēlāk atzina, ka mātes nāve ir atstājusi dziļu emocionālu ietekmi uz viņa personību un dzīves uztveri. Savā autobiogrāfiskajā darbā “Atzīšanās” (Les Confessions) Ruso rakstīja, ka viņa mātes nāve bija “pirmais no maniem nelaimes gadījumiem”. Tēvs, būdams kaislīgs literatūras cienītājs, bieži lasīja dēlam klasiskos darbus, tostarp Plūtarha “Slaveno vīru dzīves”, kas ievērojami ietekmēja Ruso pasaules skatījumu un interesi par filozofiju. Tomēr Izaks Ruso bieži iesaistījās konfliktos. Izaks Ruso iesaistījās juridiskā strīdā ar kādu bagātu zemes īpašnieku, kurš viņu apsūdzēja par medībām uz viņa zemes. Lai izvairītos no tiesas procesa un iespējamās sakāves, Izaks pameta Ženēvu un pārcēlās uz Nionu, atstājot Žanu Žaku radinieku un aizbildņu gādībā.

Pusaudža gados Ruso mācījās pie dažādiem skolotājiem un strādāja par mācekli grāmatu iesiešanas darbnīcā, taču tur nejutās laimīgs un 1728. gadā, 16 gadu vecumā, aizbēga no Ženēvas. Viņš devās uz Savojas hercogisti, kur patvērumu atrada pie baroneses Fransuāzas-Luīzes de Varensas (Françoise-Louise de Warens), kura kļuva par viņa aizbildni un vēlāk arī par mīļāko. Madāma de Verensa bija bijusī protestante, kas pārgājusi katoļticībā un saņēmusi atbalstu no Pjemontas karaļa, lai veicinātu protestantu pievēršanu katoļticībai. Viņa nosūtīja Ruso uz Turīnu, kur viņš pieņēma katoļticību. Turklāt madāma de Varensa nodrošināja Ruso ar izglītības iespējām, tostarp mūzikas nodarbībām, un veicināja viņa intelektuālo attīstību. Pašmācības ceļā viņš apguva arī filozofiju un zinātni. Šajā periodā Ruso attīstīja savas pirmās idejas par izglītību un cilvēka dabu, kas vēlāk kļuva par viņa filozofiskās sistēmas pamatu.

Dzīve Francijā un karjeras sākums

1731. gadā Žans Žaks Ruso pameta Savojas hercogisti un devās uz Franciju, kur vairāku gadu garumā strādāja dažādos amatos, tostarp kā mūzikas skolotājs un sekretārs. Viņš aizrāvās ar mūziku un filozofiju, turpināja pašmācības ceļā apgūt dažādas zinātnes, kā arī iepazinās ar Parīzes intelektuālo vidi. 1742. gadā Ruso ieradās Parīzē un centās iemantot atzinību ar savu jauno mūzikas notācijas sistēmu, taču Francijas Zinātņu akadēmija to neatzina par praktisku. Lai gan šis mēģinājums nebija veiksmīgs, tas ļāva viņam iegūt kontaktus ar ievērojamiem apgaismības laikmeta domātājiem. Viņš kļuva par tuvu līdzgaitnieku filozofiem Denī Didro un Žanam Leronam Dalambēram, kuri bija saistīti ar franču enciklopēdijas “Enciklopēdija jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīca” (Encyclopédie, ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, 1751–1772) izveidi. Ruso arī deva savu ieguldījumu enciklopēdijas tapšanā, galvenokārt saistībā ar mūziku, bet tas bija neliels, un viņš nebija viens no galvenajiem tās veidotājiem.

1749. gadā Ruso piedzīvoja liktenīgu pagriezienu savā dzīvē, kad viņš, ciemojoties pie Didro, kurš tobrīd bija ieslodzīts Vincennes cietoksnī, uzzināja par Dižonas akadēmijas izsludināto eseju konkursu par tēmu “Vai zinātņu un mākslu attīstība ir veicinājusi vai kaitējusi tikumībai?”. Ruso iesniedza savu eseju “Pārdomas par zinātnēm un mākslām”, kurā argumentēja, ka civilizācija un kultūras attīstība ir novedusi pie morālās degradācijas. Šis darbs guva plašu atpazīstamību un ieguva galveno balvu, padarot Ruso par ievērojamu intelektuāli. Pēc šī panākuma Ruso arvien aktīvāk iesaistījās apgaismības laikmeta diskusijās. Viņš turpināja rakstīt un sadarbojās ar Didro, Dalambēru un Voltēru. Tomēr, neskatoties uz šo sadarbību, viņa attiecības ar citiem filozofiem bieži bija sarežģītas, un viņa idejas nereti nonāca pretrunā ar citu apgaismības domātāju uzskatiem, piemēram, viņa uzskati par teātra ietekmi uz sabiedrības tikumību izraisīja konfliktu ar Voltēru, kurš iestājās par teātra izveidi Ženēvā. Ruso uzskatīja, ka teātris varētu negatīvi ietekmēt sabiedrības morāli, un asi iebilda pret šo ideju. 1755. gadā viņš publicēja “Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos”, kurā attīstīja domu, ka privātīpašums ir galvenais sabiedriskās netaisnības avots. Šis darbs vēl vairāk nostiprināja viņa reputāciju, bet arī izraisīja asu kritiku no Voltēra un citiem laikabiedriem.

Lai gan sākotnēji Ruso bija cieši saistīts ar franču apgaismības kustību, viņa uzskati arvien vairāk atšķīrās no tradicionālā apgaismības optimisma par progresa pozitīvo ietekmi. Viņa idejas par sabiedrību un cilvēka dabu kļuva par pamatu turpmākajiem nozīmīgajiem darbiem, kas ievērojami ietekmēja politikas filozofiju un pedagoģiju.

Filozofiskās idejas un darbi

Cilvēka daba un sabiedrība

Žans Žaks Ruso uzskatīja, ka cilvēks pēc dabas ir labs un brīvs, bet sabiedrība un civilizācija viņu pakļauj un samaitā. Viņa idejas par cilvēka dabisko stāvokli bija pretrunā ar daudzu citu apgaismības filozofu, piemēram, Tomasa Hobsa, uzskatiem, kurš cilvēka sākotnējo stāvokli raksturoja kā haotisku un vardarbīgu. Ruso, gluži pretēji, uzskatīja, ka pirmatnējais cilvēks dzīvoja harmonijā ar dabu un bija laimīgs savā vienkāršajā eksistencē, nepakļauts sociālajiem ierobežojumiem un nevienlīdzībai. Tomēr līdz ar sabiedrības attīstību cilvēki sāka dzīvot ciešākās kopienās, kas veicināja savstarpēju atkarību un konkurenci. Ruso argumentēja, ka šī pāreja no dabiskā stāvokļa uz civilizēto sabiedrību radīja sociālo netaisnību un morālo pagrimumu. Viņš uzskatīja, ka cilvēki civilizācijā dzīvo saskaņā ar mākslīgi radītiem likumiem un normām, kas kalpo elites interesēm un nomāc indivīda autentisko brīvību.

Ruso savā darbā “Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos” (1755) analizēja, kā privātīpašums veicinājis sociālo netaisnību. Viņš rakstīja, ka pirmo reizi, kad kāds cilvēks iežogoja zemes gabalu un pasludināja to par savu īpašumu, tika radīts nevienlīdzības pamats. Saskaņā ar Ruso domām, privātīpašuma institūcija bija sabiedrības sociālo konfliktu un ekspluatācijas sākumpunkts, jo tā deva priekšrocības vieniem un pakļāva citus. Viņš atšķīrās no tādiem filozofiem kā Džons Loks, kurš uzskatīja īpašumtiesības par dabiskām cilvēka tiesībām. Ruso, gluži pretēji, apgalvoja, ka īpašums ir sabiedrisks veidojums, kas dod varu vienai cilvēku grupai pār citiem. Viņš uzskatīja, ka nevienlīdzība rodas ne tikai no ekonomiskās sistēmas, bet arī no sociālajām normām, kuras leģitimizē šo netaisnību. Lai gan Ruso kritizēja īpašumtiesības un sabiedrības hierarhiju, viņš neiestājās par īpašuma pilnīgu atcelšanu, bet drīzāk par tādu sabiedrības modeli, kurā vara pieder tautai un tiek īstenota atbilstoši vispārīgajai gribai (volonté générale), lai mazinātu nevienlīdzību un nodrošinātu lielāku taisnīgumu visiem.

Politiskais skatījums

Par Ruso nozīmīgāko ieguldījumu filozofijā uzskata darbu "Par sabiedrisko līgumu". Tajā Ruso apgalvo, ka cilvēka dabiskais stāvoklis deģenerējas par brutālu stāvokli bez morāles vai likumiem, un šajā brīdī jādibina likuma institūcijas vai jāiet bojā. Šajā deģenerācijas fāzē cilvēkam pastiprināti jāsacenšas ar pārējiem, reizē arī esot no tiem atkarīgam, un šis dubultais spiediens apdraud viņa dzīvību un brīvību. Ja cilvēki apvienotos ar sabiedriskā līguma palīdzību un atteiktos no savām dabiskajām tiesībām, viņi saglabātu gan sevi, gan savu brīvību. Tam tā jānotiek, jo pakļaušanās vispārīgās gribas autoritātei garantē indivīdiem aizsardzību pret spiedienu pakļauties citu cilvēku gribai un reizē nodrošina paklausību pašiem sev, jo visi cilvēki kopīgi ir likuma autori. Viņš sadarbojās ar angļu domātāju Džonu Loku, kurš aizstāvēja cilvēka tiesības uz brīvību un īpašumu, un franču filozofu Voltēru, kurš atbalstīja cilvēka tiesības rakstos un vārdos.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Žans Žaks Ruso.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)