Polijas mantojuma karš
Polijas mantojuma karš sākās kā Eiropas lielvalstu konflikts par Polijas-Lietuvas valdnieka ievēlēšanu un izvērtās par plašāku Eiropas konfliktu, kurš mainīja Spānijas mantojuma kara rezultātus. 1733.-1735. gada karš demonstrēja poļu-lietuviešu valsts atkarību no kaimiņvalstīm un noveda pie vēlākajām Polijas dalīšanām. Pirmo miera līgumu 1735. gadā noslēdza Vīnē, galīgo miera līgumu noslēdza 1738. gadā, tāpēc kara beigas dažreiz datē ar 1738. gadu.[1] Kara rezultātā nostiprinājās Krievijas ietekme Kurzemes hercogistē.
Kara iemesli un norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1733. gada 1. februārī mirsa Polijas-Lietuvas un Saksijas kūrfirstistes valdnieks Augusts II. Uz monarha troni izvirzījās divi galvenie kandidāti. Mirušais Augusts II bija vēlējies troni atstāt dēlam Augustam III, ko nepieņēma poļu augstmaņi, kas iebilda pret mantotas monarhijas izveidošanos. Kā otrs kandidāts izvirzījās jau iepriekš īsu laiku valdījušais Staņislavs I, kuru atbalstīja Francijas karalis Luijs XV, kas bija precēts ar Staņislava meitu Mariju.
12 000 augstmaņu Sejms, kas izvēlējās valdnieku, sašķēlās, lielākajai daļai balsojot par Staņslavu I, bet mazākumam atbalstot Augustu III. 1733. gada 12. septembrī poļu un lietuviešu augstmaņi Staņislavu I ievēlēja par jauno valdnieku. Tas neapmierināja Krievijas Impērijas valdnieci Annu I un Svētās Romas imperatoru Kārli VI, kas 1732. gadā slepus bija vienojušies ar Prūsijas Karalisti, ka pretosies abu troņa pretendentu ievēlēšanai.[1]
Līdz ar Staņislava I ievēlēšanu, Krievija un Austrija paziņoja par atbalstu Augustam III, kurš apsolīja nodot Kurzemes un Zemgales hercogisti Krievijai un atteikties no pretenzijām uz Austrijas Hābsburgu troni, kuru Kārlis VI vēlējās atstāt meitai Marijai Terēzijai. Kad 30 000 kareivju liela Krievijas armija tuvojās Varšavai, 3000 augstmaņu lielais Sejms 1733. gada 5. oktobrī ievēlēja Augustu III par jauno valdnieku. Staņislavs bēga uz Dancigu, bet pēc tās krišanas 1734. gada vasarā uz Prūsiju. Karadarbība Polijā līdz ar to beidzās.
Aktīvā karadarbība turpinājās Reinas pierobežā un Itālijas zemēs, kur pret imperatoru Kārli VI karoja Francija ar sabiedroto Spāniju un Sardīnijas Karalisti. Spānija vēlējās atgūt Spānijas mantojuma karā zaudēto Neapoles karalisti un Sicīlijas karalisti, kamēr Sardīnija vēlējās iegūt Lombardiju.
Francija 1733. gada 10. oktobrī pieteica karu, un 1734. gadā iekaroja Lotringas hercogisti, kurā valdīja Kārļa VI meitas vīrs Francis I. Franči ieņēma arī Austrijas Nīderlandes zemes, taču tālāks uzbrukums tika atsists. 40 000 karavīru liela spāņu armija 1734. gadā iebruka Itālijā, iekaroja Neapoli un Sicīliju, par karali kronējot Karlosu III. Franču un sardīniešu armija ieņēma Milānu.
Miera noslēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baidoties no Lielbritānijas un Holandes republikas iestāšanās karā, Francija 1735. gada 3. oktobrī noslēdza Vīnes miera līgumu. Staņislavu I iecēla par Lotringas hercogu. Viņš atteicās no pretenzijām uz Polijas troni, taču saglabāja karaļa titulu. Pēc Staņislava I nāves hercogisti iekļāva Francijas sastāvā. Tikmēr padzītajam Francim I kā kompensāciju piešķīra Toskānas lielhercogisti, kuras tronis atbrīvojās 1737. gadā pēc pēdējā Mediči dinastijas lielhercoga nāves. Karloss III saglabāja iekarotās itāļu zemes. Kārlis VI ieguva Parmas un Pjačencas hercogistes, saglabājot kontroli Lombardijā un atgūstot Austriešu Nīderlandi. Sardīnija ieguva Novāras un Tortonas pilsētas.[2] 1736. gada 26. janvārī Staņislavs I atteicās no troņa un viņa atbalstītāji 1736. gada jūlijā atzina Augustu III par karali.
1738. gada 18. novembrī Francija un imperators Kārlis VI parakstīja jaunu miera līgumu, kas apstiprināja 1735. gada miera notikumus. Francija arī apņēmās respektēt Marijas Terēzijas tiesības uz Hābsburgu troni.[2]
Krievija 1735. gadā sāka arī karu ar Osmaņu impēriju, kurā 1737. gadā iesaistījās arī austrieši, kas 1739. gadā noslēdza Belgradas miera līgumu. 1740. gadā sākās karš par Austrijas mantojumu, kas atkal izvērtās plašā Eiropas karā.