Ap 8. gadsimtu p.m.ē. Neapoli (grieķu: Νεάπολις, Neápolis — ‘Jaunā pilsēta’) dibināja sengrieķu kolonisti no Kūmām.
Kaut arī 4. gadsimtā p.m.ē. Neapoli iekaroja Roma, pilsētas grieķu raksturs saglabājās, un Neapole kļuva par vietu, kur mijiedarbojās romiešu un grieķu kultūras. Patīkamā klimata dēļ Neapoles piekraste kļuva par atpūtas vietu daudziem turīgiem romiešiem. Pilsēta ir sens kristietības centrs — leģenda vēsta, ka šeit sprediķojuši Svētais Pēteris un Svētais Pāvils. Pēdējais Romas imperators Romuls Augusts tika nometināts Neapolē, kad Odoakrs to gāza 476. gadā.
Kad langobardi iekaroja gandrīz visu Itālijas pussalu, Neapole palika uzticīga Bizantijai. No 638. gada līdz 1137. gadam Neapole bija neatkarīgas Neapoles grāfistes centrs.
1861.gada 6.septembrī pilsētā ienāca Garibaldi karaspēks, un īsi pēc tam pilsēta un visa Dienviditālija kļuva par Itālijas Karalistes sastāvdaļu.
19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā Neapole bija viens no itāļu emigrācijas centriem, liela daļa no itāļu izcelsmes emigrantiem pasaulē nāk no Neapoles. Kopš 18. gadsimta Neapolē darbojas organizētās noziedzības organizācija kamorra (Camorra).
Pazīstama ar saviem muzejiem — Museo Archeologico Nazionale Napoli (lieliski romiešu mākslas paraugi) un Museo di Capodimonte (Mikelandželo, Karavadžo, Ticiāns u.c.). Slavena arī ar pasaulē vecāko darbojošos operu — Teatro di San Carlo (1737).
↑«Pizza – The Pride of Naples» (angliski). HolidayCityFlash.com. 2008. gada 8. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006.gada 19.jūnijā. Skatīts: 2012.gada 12.novembrī.