Sicīlijas karaliste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Karalistes karogs ar Aragonas un Hoenštaufenu dinastiju simboliem

Sicīlijas karaliste pastāvēja no 1130. līdz 1816. gadam. Karaliste sāka veidoties Itālijas dienvidos, normāņu bruņiniekiem pakāpeniski iekarojot langobardu augstmaņu zemes, Bizantijas impērijas pēdējos valdījumus un musulmaņu iekaroto Sicīlijas salu. Tā oficiāli izveidojās apvienojot normāņu valdījumus Sicīlijā un Apūlijā. 1282. gada sacelšanās rezultātā karaliste sašķēlās — Itālijas teritorijas daļu turpmāk neformāli sauc par Neapoles karalisti, kamēr Sicīlijas sala veido atsevišķu karalisti, kas atrodas personālūnijā ar kādu no reģiona valdnieku dinastijām. Abas karalistes atkal apvienojas 1816. gadā, izveidojot Abu Sicīliju karalisti.

Normāņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. gadsimtā Itālijas augstmaņi sāka aicināt normāņu algotņus uz savām zemēm. Godkārīgākie normāņu augstmaņi drīz sāka iekarot nelielas teritorijas un veidot paši savus valdījumus. 1057. gadā Itālijas dienvidos no Normandijas ieradās Rožērs I, kurš sākumā ar saviem brāļiem iekaroja Kalabriju. Viņa vadībā normāņi 1061. gadā iebruka arābu kontrolētajā Sicīlijā un līdz 1091. gadam atkaroja Sicīlijas salu un Maltu. Viņa brālis, Apūlijas hercogs Žiskārs 1071. gadā iecēla Rožēru I par Sicīlijas grāfu.

1127. gadā Rožēra I mantinieks Rožērs II Apūlijas hercogisti un Sicīlijas grāfisti apvienoja vienā valstī, un 1130. gada Ziemassvētkos Rožērs II pasludināja karalistes izveidošanu. Rožērs II arī iebruka Āfrikā, tagadējās Tunisijas teritorijā. 1166. gadā troni mantoja viņa mazgadīgais dēls Viljams II, kurš valdīja līdz 1189. gadam. Pēc viņa nāves izcēlās konflikts mantinieku vidū, kurā 1194. gadā uzvarēja Rožēra II meitas vīrs, Svētās Romas impērijas imperators Heinrihs VI.

Hoenštaufeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heinrihs VI aizsāk Hoenštaufenu dinastijas varas laiku. Pēc viņa nāves 1197. gadā Sicīlijas troni manto trīs gadus vecais Frīdrihs II, kuram pēc pilsoņu kara karalistē un impērijā 1220. gadā izdodas kļūt par imperatoru. Viņa varas laiks uzskatāms par karalistes zelta laikiem. Frīdrihs II gandrīz visu laiku uzturas Sicīlijas karalistē, un izbeidzot feodālās sadrumstalotības laiku, izveidojot to par pirmo absolūto monarhiju Eiropā. Viņa ieviestais likumu kodekss ar nelielām izmaiņām paliek spēkā līdz pat 1819. gadam. 1224. Frīdrihs II nodibina Neapoles Universitāti. Frīdriha II asie konflikti ar Romas pāvestiem aizsāk Hoenštaufenu dinastijas sabrukumu. Kamēr Hoenštaufenu valdnieki cīnās par varu impērijā, Sicīlijas karalistē pie varas nāk Frīdriha II ārlaulības dēls Manfrēds.

Sašķelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas pāvests izmanto haotisko imperatora varas novājināšanās laiku, lai pasludinātu Hoenštaufenus par gāztiem no troņa un 1264. gadā par Sicīlijas karali ieceļ Francijas karaļa brāli Šarlu I, kurš 1266. gada 26. februārī sakauj un nogalina Manfrēdu, bet 1268. gadā ar nāvi soda pēdējo Hoenštaufenu pārstāvi Konrādinu.

Šarla I stingrās valdīšanas metodes, kā arī Aragonas karalistes un Bizantijas aģentu kūdīšanas rezultātā, Sicīlijā 1282. sākas sacelšanās, kurā tiek nogalināti visi francūži un varu salā pārņem Aragonas karalis Pedro III. Oficiāli Sicīlijas atdalīšanās tiek apstiprināta ar 1302. gada miera līgumu. Itālijā esošā karaliste saglabā Sicīlijas karalistes nosaukumu, taču vienkāršības dēļ tiek saukta par Neapoles karalisti, kamēr Sicīlija oficiāli tiek saukta par "Sicīlijas karalisti aiz bākas", bet neformāli par Trinakrijas karalisti. Sadalīšanās tika vēlreiz apstiprināta ar līgumu 1372. gadā.

Aragonas un Spānijas varā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1409. gadam Sicīlijā neatkarīgi valdīja Aragonas karaļu dinastijas jaunākais atzars, bet 1409. gadā tā kļuva par Aragonas kroņa zemju daļu. 1443. gadā Aragonas karalis Alfonso V iekaro Neapoles karalisti, taču drīz abas Sicīlijas karalistes daļas atkal tiek sadalītas - Neapoles karaliste tiek Alfonso V ārlaulības dēlam Ferdinandam I, bet pārējās Aragonas kroņa zemes, kopā ar Sicīliju viņš nodod savam likumīgajam dēlam Žuanam II.

Burbonu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1700. izmirst Aragonas mantinieku, Spānijas Hābsburgu dinastija un sākas karš par Spānijas mantojumu, kas turpinās līdz 1715. gadam. 1713. gadā Sicīliju iegūst Savojas dinastija, taču nespēj to nosargāt no Burbonu dinastijas valdītās Spānijas, kas salu okupē 1718. gadā. Redzot Savoju vājumu, Austrijas Hābsburgu valdnieks, kura varā jau atrodas Neapoles karaliste, pārņem Sicīliju, kompensācijai Savojas dinastijai nododot varu pār Sardīnijas karalisti. 1720. gadā Hābsburgiem izdodas padzīt spāņus, taču 1735. gadā Spānijas karalis Filips V iekaro Neapoli un Sicīliju. Par Neapoles un Sicīlijas karali viņš ieceļ savu jaunāko dēlu, Parmas hercogu, kas valda kā Karloss VII, taču pēc Spānijas troņa mantošanas zināms kā Karloss III.

1799. gadā Neapoli iekaro Napoleons un izveido šeit neilgu laiku pastāvējušu republiku. No 1806. līdz 1814. gadam Sicīliju okupē Lielbritānija. Pēc Napoleona sakāves abas karalistes beidzot tiek apvienotas.