Polisulfīdi
Polisulfīdi ir sēru saturoši savienojumi ar kopējo formulu Me2Sn, kur Me — vienvērtīgs metāls vai amonija jons. Šo savienojumu molekulas satur sēra atomu ķēdes —S—S(n)—S—. Ir pazīstami arī dažādi ūdeņraža polisulfīdi (polisulfāni) H2Sn, kur n var būt no 2 (ūdeņraža persulfīds) līdz pat 23. Tie ir eļļaini dzelteni šķidrumi; sēra saturam kļūstot lielākam, savienojuma krāsa kļūst sarkanāka.
Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sārmu metālu polisulfīdi veidojas, iedarbojoties ar elementāru sēru uz atbilstošajiem sulfīdiem (sakausējot vai arī koncentrētā šķīdumā):
- Na2S + nS → Na2S1+n , 1 ⩽ n ⩽ 7
Brīvā veidā izdalīti polisulfīdi ar sēra atomu skaitu to molekulās no 2 līdz 8, kā arī amonija polisulfīds ar 9 sēra atomiem (NH4)2S9. Visbiežāk sastopami polisulfīdi ar diviem sēra atomiem — disulfīdi. Tos var uzskatīt par peroksīdu analogiem — persulfīdiem.
Sārmu metālu polisulfīdi veidojas, ilgstoši uzglabājot sārmu metālu sulfīdu šķīdumus, jo notiek hidrogēnsulfīda jonu (kas rodas šo savienojumu hidrolīzē) oksidēšanās ar gaisa skābekli.[1]
Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polisulfīdiem raksturīgas kā oksidējošas, tā reducējošas īpašības:
Iedarbojoties uz tiem ar skābēm, polisulfīdi sadalās, rodoties sērūdeņradim, sēram un polisulfāniem. Polisulfīdi, līdzīgi peroksīdiem, spēj disproporcionēties:
- Na2S2 → Na2S + S
- 2FeS2 → 2FeS + 2S
Spēj atdot daļu sēra cianīdiem, veidojot rodanīdus:
Polisulfīdu hidrolīze notiek mazākā mērā, nekā parastajiem sulfīdiem. Tādēļ amonija polisulfīdi, atšķirībā no amonija sulfīda, ir parastās temperatūrās stabilas vielas.[2]
Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polisulfīdus lieto analītiskajā ķīmijā elementu atdalīšanai, kā arī dažu kaučuka veidu (tiokolu) ražošanai. Amonija polisulfīdus izmanto tērauda melnināšanai. Nātrija polisulfīdu maisījumu, tā saucamās "sēra aknas", kopš seniem laikiem lieto ādu ģērēšanai. Organisko polisulfīdu atvasinājumus lieto par cietajām raķešdegvielām. Kalcija un bārija polisulfīdus izmanto lauksaimniecībā cīņai ar kaitēkļiem.