Pāriet uz saturu

Politiskais reālisms

Vikipēdijas lapa

Politiskais reālisms ir teorētisks virziens starptautiskajās attiecībās un politikas zinātnē, kas apgalvo, ka starptautiskā politika jāīsteno, pamatojoties uz reālistisku izpratni par cilvēka dabu, nacionālajām interesēm un starptautiskās sistēmas strukturālajām iezīmēm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskais reālisms kā koncepcija ir dziļi vēsturiski iesakņojies jau antīkajā senatnē. Tā idejas atrodamas tādu domātāju darbos kā Tukidīds, Nikolo Makjavelli un Tomass Hobss. Savā modernajā formā politiskais reālisms izveidojās 20. gadsimta sākumā, īpaši pēc Otrā pasaules kara, tādu teorētiķu darbos kā Hanss Morgentau, Džordžs Kenans un Kenets Volcs.

Politiskais reālisms būtiski ietekmējis daudzu valstu ārpolitiku. Tā principi bieži tiek izmantoti, lai izskaidrotu un pamatotu valstu rīcību starptautiskajā arēnā, tostarp stratēģisko plānošanu, diplomātiskos manevrus un militārās intervences.

Pamatprincipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskā reālisma pamatā ir vairāki galvenie principi:

  • Nacionālās intereses un valsts suverenitāte: reālisti apgalvo, ka katras valsts galvenais mērķis ir aizsargāt savas nacionālās intereses un suverenitāti.
  • Starptautiskās sistēmas anarhija: starptautiskās attiecības tiek uzskatītas par anarhiskām, t. i., bez pārnacionālas varas, kas spētu kontrolēt suverēnu valstu rīcību.
  • Reālisti uzskata, ka, lai nodrošinātu starptautiskās sistēmas stabilitāti, ir jāuztur varas līdzsvars, lai novērstu vienas valsts hegemoniju.
  • Politiskais reālisms ir skeptisks pret ideālismu: politiskais reālisms kritizē ideālistiskās pieejas, kas apgalvo, ka starptautiskā politika var balstīties uz morāles principiem vai starptautiskajām tiesībām.
  • Reālistiskā izpratne par cilvēka dabu: reālistiskā izpratne balstās uz pieņēmumu, ka cilvēki un līdz ar to arī valstis rīkojas, vadoties no savām interesēm un tiekšanās pēc varas.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskais reālisms bieži tiek kritizēts par tā cinismu, amorālismu un starptautisko attiecību ētisko aspektu ignorēšanu. Alternatīvās pieejas ietver liberālismu, konstruktīvismu un marksismu, kas piedāvā atšķirīgus uzskatus par starptautisko attiecību būtību, starptautisko institūciju lomu un starptautiskās sadarbības iespējām.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Morgenthau, Hans. Politics Among Nations: The Struggle for Power and Peace. New York: Alfred A. Knopf, 1948.
  • Waltz, Kenneth. Theory of International Politics. New York: McGraw-Hill, 1979.
  • Kissinger, Henry. Diplomacy. New York: Simon & Schuster, 1994.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]