Potsdamas milži

6. vecais prūšu kājnieku pulks
Altpreußisches Infanterieregiment No. 6
Grenadieris no Milžu gvardes Frīdriha Vilhelma I Sarkanā bataljona.
Darbība	1675—1806
Beidza pastāvēt	1806. gads
Allegiance	Prūsijas Karaliste
Tips	Kājnieki
Lielums	3200 (1740)
Garisons / galvenā mītne	Kēnigsvusterhauzene, Potsdama
Nickname(s)	"Potsdamas milži", "Lielie puiši"
Mascot(s)	Lācis
Komandieri
Ievērojami komandieri	Frīdrihs Vilhelms I

6. vecais prūšu kājnieku pulks ( vācu: Altpreußisches Infanterieregiment Nr. 6 ) bija Prūsijas kājnieku pulks Nr. 6, kas sastāvēja no gara auguma karavīriem. Pulks tika dibināts 1675. gadā un izformēts 1806. gadā pēc Prūsijas sakāves karā ar Franciju. Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma I (1688–1740) valdīšanas laikā bruņotais formējums bija pazīstams kā “Potsdamas milži” (vācu: Potsdamer Riesengarde). Vietējie iedzīvotāji tos sauca par “lielajiem puišiem” (vācu: Lange Kerls).

Pulka vēsture

Pulku dibināja apvienojot divus bataljonus 1675. gadā kā “Kurfprinča pulks” Brandenburgas prinča Frīdriha vadībā, kurš vēlāk kļuva par Prūsijas karali Frīdrihu I. 1688. gadā topošais Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I kļuva par pulka komandieri. Pēc kāpšanas tronī 1713. gadā viņš turpināja stiprināt karaļvalsts bruņotos spēkus, savervējot armijā 40 000 algotņu. Viņa vadībā pulks (kas saņēma nosaukumu “Viņa Karaliskās Majestātes pulks”) sāka rekrutēt karavīrus virs vidējā auguma, katru gadu savervējot vairākus simtus jauniesaucamo.

Palielinoties gara auguma karavīru skaitam, pulks ieguva iesauku "Potsdamas milži". Pulka karavīru minimālais augums bija 1 metrs 88 centimetri, savukārt paša Frīdriha Vilhelma I augums bija aptuveni 1 metrs 60 centimetri. Paši garākie karavīri bija šī pulka 1. jeb sarkanajā, grenadieru bataljonā (Roten Leib-Bataillon Grenadiers).

Prūsijas Karalis savu pulku veidoja ne tikai no saviem pavalstniekiem, bet arī savervēja tos no citu valstu armijām. Kā draudzīgu attiecību zīmi Austrijas un Krievijas imperatori un pat Osmaņu impērijas sultāns nosūtīja viņam gara auguma karavīrus. Krievijas cars Pēteris I, interesējoties par savienību ar Prūsiju, Frīdriham Vilhelmam I, sākot ar 1715. gadu, atkārtoti ziedoja “lielos vīrus”. No 248 ziedotajiem (no 1714. līdz 1724. gadam) un 152, kas nodoti dienestam (no 1712. līdz 1722. gadam), apm. 100 cilvēki nokļuva “Milzu gvardē”, bet pārējie dienēja Prūsijas armijas pulkos, galvenokārt kājniekos. Tie tika piegādāti partijās pa 10 līdz 80 cilvēkiem aptuveni reizi divos gados.

Daži avoti apgalvo, ka "Lielo puišu" pulka izveides iemesls bija stratēģisks, jo caur stobru lādējamās šautenes bija vieglāk pielādēt gara auguma karavīriem. Kā liecina informācija no citiem avotiem, tieši otrādi, daudzi pulka karavīri sava gigantisma dēļ nebija piemēroti militārajam dienestam. Viens no garākajiem karavīriem pulkā bija īrs Džeimss Kērklands, kura augums bija 2 metri 17 centimetri. Vēl viens slavens pulka milzis bija soms Daniels Kajanuss.

Atalgojums par dienestu bija liels, bet ne visi jauniesauktie bija laimīgi, it īpaši, ja viņus savervēja piespiedu kārtā; daži mēģināja dezertēt vai izdarīja pašnāvību.

Karalis katru gadu piedalījās manevros ar savu pulku, kā arī pasūtīja māksliniekiem “garu puišu” portretus. Viņš tos demonstrēja ārzemju viesiem un dižciltīgajiem, lai atstātu uz tiem iespaidu. Ik pa laikam viņš centās sevi uzmundrināt, pavēlot karavīriem maršēt viņam priekšā, pat ja viņš gulēja uz slimības gultas. Šajā maršā pulkam pa priekšu veda tā talismanu lāci. Kādu dienu karalis sacīja Francijas vēstniekam: "Pasaules skaistākā meitene vai sieviete man ir vienaldzīga, bet garie karavīri ir mana vājība." Pulka formastērps nebija īpašs un sastāvēja no sarkanas grenadieru cepures, prūšu zilās jakas ar zelta oderi, sarkanām pusgarām biksēm un baltām getrām.

Karalis arī precināja savus "garos zēnus" ar garām meitenēm, lai tām dzimtu gari bērni.

Kad 1740. gadā karalis nomira, pulkā bija 3200 vīru. Tomēr viņa pēctecis Frīdrihs II Lielais nedalīja tēva sajūsmu pret “garajiem puišiem”, un pulka uzturēšana viņam šķita lieka naudas izšķiešana. Pulks lielā mērā tika izformēts, un lielākā daļa tā karavīru tika integrēti citās vienībās. Pats pulks tika pazemināts par bataljonu un piedalījās Hohenfrīdbergas kaujā 1745. gadā Austrijas mantojuma kara laikā, kā arī Rosbahas, Leitenas, Hohkirhas, Liegnicas un Torgavas kaujās Septiņu gadu kara laikā. Bataljons padevās imperatoram Napoleonam I Erfurtē un Prenclavā pēc Prūsijas sakāves Jēnas-Auerštates kaujā 1806. gadā un tika izformēts.

Kopš 1990. gada Potsdamā darbojas privāta biedrība, kas cenšas saglabāt "garo puišu" piemiņu. Izmantojot oriģinālos formas tērpus un pulka ieroču kopijas, biedrība rīko publiskas un privātas izrādes un mēģina panākt pēc iespējas lielāku autentiskuma pakāpi, izmantojot karavīru teltis, rēviju un vingrinājumus.

Literatūra

• Hans Bleckwenn: Die friderizianischen Uniformen: 1753—1786. In: Die bibliophilen Taschenbücher. Nr. 444. Hardenberg, Dortmund 1984, ISBN 3-88379-444-9 (Lizenz d. Biblio-Verl. Osnabrück als: Das altpreussische Heer; Teil 3, Bd. 3, 4 u. 5). Band I: Infanterie I; Band II: Infanterie II. S. 75ff.
• Rolf Fuhrmann: Die Langen Kerls — Die preussische Riesengarde 1675/1713-1806. Zeughaus Verlag, Berlin 2007 ISBN 978-3-938447-29-1
• Jürgen Kloosterhuis: Legendäre «lange Kerls». Quellen zur Regimentskultur der Königsgrenadiere Friedrich Wilhelms I., 1713—1740. Berlin 2003, ISBN 3-923579-03-9
• Kurt Zeisler: Die Langen Kerls. Das Leib- und Garderegiment Friedrich Wilhelms I., Frankfurt/Main 1993
• Volker Schobeß, Erhart Hohenstein: Die Potsdamer Wachtparade. Von den Langen Kerls des Soldatenkönigs zur Fußgarde Friedrichs des Großen. Potsdam 1997, ISBN 3-921655-84-6
• Volker Schobeß: Die Langen Kerls von Potsdam. Die Geschichte des Leibregiments Friedrich Wilhelms I. 1713—1740. Berlin 2007, ISBN 978-3-89626-275-2

Ārējās saites

• verein zur förderung und pflege der tradition der potsdamer riesengarde "lange kerls" - start