Prezidenta pils (Viļņa)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pils fasāde

Prezidenta pils atrodas Viļņas vecpilsētā un ir oficiālā Lietuvas prezidenta darba vieta un eventuālā oficiālā rezidence. Pils pirmsākumi ir 14. gadsimtā un vēstures gaitā tā vairākkārt pārbūvēta, pārbūvi uzraudzījuši ievērojami arhitekti kā Laurīns Gucevičs un Vasīlijs Stasovs. 1997. gadā pils kļuva par Lietuvas prezidenta oficiālo mītni.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prezidenta pils 1850. gadā
Pils pagalms
Pils pagalms oficiālajā Džordža Buša pieņemšanā
Lietuvas prezidenta karogs uz jumta

Pils vēsture sniedzas līdz 14. gadsimtam, kad Lietuvas dižkunigaitis Jagailis izdeva rīkojumu, ziedojot pilsētas zemi Viļņas arhidiecēzei, šī iemesla dēļ to reizēm sauc par bīskapa pili.[1] Pils celtniecība notika 14. gadsimta beigās un to uzraudzīja Viļņas bīskaps Andžejs Jastšembecs un laika gaitā ēka tika palielināta un pārbuvēta. Renesanses laikā pils atkal tika renovēta un tika paplašināti pieguļošie parki un dārzi.

Iestājoties 18. gadsimtam, pils vēsturē notika vairāki nozīmīgi notikumi: pilī dzīvoja pēdējais Viļņas bīskaps, Lietuvu anektēja Krievijas Impērija un ēku sabojāja divi lieli ugunsgrēki 1737. un 1748. gadā. 1750. gadā to rekonstruēja arhitekta Laurīna Guceviča vadībā. Pēc rekonstrukcijas pils tika izmantota kā imperatoru, karaļu un augstmaņu rezidence. 1796. gadā pilī dzīvoja cars Pāvils I. 19. gadsimta laikā pils kalpoja kā vairāku Krievijas Imērijas gubernatoru rezidence, to skaitā šeit dzīvoja Mihails Muravjovs-Viļenskis.[2] 1804. gadā to apmeklēja arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII.

1812. gadā gan Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs I, gan Francijas imperators Napoleons izmantoja pili kā savu rezidenci. Laikā, kad notika Napoleona iebrukums Krievijā, viņš no pils organizēja militāras operācijas un Lietuvas armiju, to skaitā piecus kājnieku pulkus, četrus kavalērijas pulkus un Viļņas nacionālo gvardi. Viņš pieņēma Lietuvas augstmaņus, no jauna norīkotos administrācijas pārstāvjus un arī citas amatpersonas. Pēc Napoleona sakāves 1812. gadā pili izmantoja ceremoniāliem procesiem; šeit tobrīd ģenerālim Mihailam Kutuzovam piešķīra Krievijas augstāko militāro apbalvojumu — Svētā Jura ordeni. No 1824. līdz 1834. gadam pili ampīra stilā rekonstruēja ievērojamais Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Stasovs, pārbūvi uzraudzīja Karols Podčašinskis. Stasova rekonstrukcija ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Pēc tam, kad Lietuva 1918. gadā atguva neatkarību, pilī atradās Ārlietu ministrija un Lietuvas ziņu aģentūra ELTA, līdz 1920. gadā pilsēta tika iekļauta Polijā. 1930. gados to restaurēja Stefans Narenbskis.[3] Pēc Otrā pasaules kara pils kalpoja kā militāro virsnieku centrs, vēlāk tajā dzīvoja dažādi lietuviešu mākslinieki.

Pēc neatkarības atgūšanas tā lēnām tika pielāgota prezidenta vajadzībām un kopš 1997. gada tā kalpo kā oficiālā Lietuvas prezidenta mītne. Virs pils tiek pacelts karogs ar prezidenta ģerboni laikā, kad prezidents ir pilī vai pilsētā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Archdiocese of Vilnius
  2. Adam B. Ulam. Prophets and Conspirators in Prerevolutionary Russia. Transaction Publishers, 1998. p.8
  3. Magdalena Bajer (January 2000). "Narębscy" (pl). Forum Akademickie (1/2000). ISSN 1233-0930. Arhivēts no oriģināla 2016-03-03. Atjaunināts: 2007-10-11.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 54°40′59″N 25°17′10″E / 54.683°N 25.286°E / 54.683; 25.286