Priežu lielais lūksngrauzis
| Priežu lielais lūksngrauzis Tomicus piniperda (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Pieauguša indivīda barošanās priedes dzinumā, Ungārija | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Virskārta | Pilnas pārvērtības kukaiņi (Endopterygota) |
| Kārta | Cietspārņi (Coleoptera) |
| Dzimta | Gremzdgrauži (Scolytidae) |
| Ģints | Tomicus |
| Suga | Priežu lielais lūksngrauzis (Tomicus piniperda) |
 Priežu lielais lūksngrauzis Vikikrātuvē | |
Priežu lielais lūksngrauzis (Tomicus piniperda) ir raksturīga mizgraužu dzimtas suga Eiropā, Ziemeļaustrumu Āfrikā kā arī Ziemeļāzijā. Šī suga ir atzīta par vienu no lielākajiem priežu kaitēkļiem Ziemeļeiropā. Tās galvenais saimniekaugs ir parastā priede (Pinus sylvestris) un arī citas priežu sugas, retāk lielais priedes lūksngrauzis apdraud egli (Picea abies) vai lapegli (Larix).[1][2]
Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
T. piniperda ir pavisam neliela izmēra (3,5 – 5,2 mm) vabole. Tai ir melnas krūtis ar punktveida reljefu un dzeltenbrūni vai tumši brūni līdz pat melni, cilindriski segspārni, kas beigu daļā ir noapaļoti, bet augšējā mala pieguļ krūšu lokveida līnijai. Segspārni ir ar reljefu – vertikālām rieviņām un punktveidīgiem izcilnīšiem.[3]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Otrs biežāk lietotais sinonīms ir Blastophagus piniperda un mazāk zināmi nosaukumi ir Dermestes piniperda, Myelophilus piniperda. Līdzīga šai sugai ir priežu mazais lūksngrauzis (T. minor), kam ir līdzīgs izplatības areāls, tomēr sugas ekoloģija atšķiras. T. minor atšķirībā no T. piniperda izmanto tikai stāvošus mirušos kokus un olu dēšanas laikā ejas grauž šķērsām koksnes šķiedrai, nevis paralēli tai.[1][4] Dažādus areālus aizņem T. destruens (Vidusjūras reģions) un T. yunnanensis (Dienvidrietumu Ķīna), kas pēc ārējām pazīmēm ir izteikti līdzīgas T. piniperda, tomēr ir reproduktīvi izolētas savā starpā.[2][5]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Suga plaši izplatīta lielā daļā pasaules, galvenokārt reģionos, kur sastopama parastā priede. Tā ir sastopama lielā daļā Eiropas (Austrija, Beļģija, Bulgārija, Francija, Krievija, Lielbritānija, Norvēģija, Polija, Somija, Spānija, Vācija, Zviedrija u.c.), Ziemeļ- un Ziemeļaustrumāzijā (Japāna, Ķīna, Mongolija), Āfrikā (Alžīrija) un konstatēta arī Ziemeļamerikā (ASV, Kanāda), kur tā kļuvusi invazīva.[6]
Attīstības cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mērenajā joslā un tālāk uz ziemeļiem ir sastopama tikai viena paaudze gadā, bet siltākos reģionos var būt divas un vairāk paaudzes gadā.[6]
- Pieaugušie indivīdi pārziemo zem priežu mizas zvīņām pie koku stumbra pamatnes vai arī augsnē, kur tie ir pārklāti ar sniegu, kas tos pasargā no sala. Vietās ar siltāku klimatu tie var pārziemot arī uz zemes nokritušos priežu zaros.
- Pieaugušie indivīdi uzsāk barības meklējumus pirmajās siltajās pavasara dienās, kad maksimālā dienas temperatūra sasniedz 10 - 12° C. Barošanās un vairošanās vietu meklējumos tie var nolidot vairākus kilometrus.
- Vairošanās parasti notiek svaigi nozāģētos celmos, baļķos, cirsmās, kā arī veselos, dzīvos kokos, kas parasti ir cietuši no citu kaitēkļu vai abiotisku faktoru, piemēram, sausuma, izraisīta stresa.
- Mātītes dēj olas ejās koka stumbrā, kas izveidotas starp mizu un koksni. Olu ejas ir 10 līdz 25cm garas, un olas ir aptuveni vienu milimetru garas, ovālas un spoži baltas. Viena un tā pati mātīte var dēt olas vairāk kā vienu reizi sezonā, veidojot „māsu paaudzes” („sister broods”).
- Kāpuri, kas izšķīlušies no olām, barojas atsevišķās barošanās ejās, kas starveidīgi (radiāli) atiet no mātītes izveidotās ejas (paralēli koksnes šķiedrai).
- Aptuveni jūnija vidū kāpurs pārtrauc barošanos, iekūņojas, un jūnija otrajā pusē vai jūlijā no kūniņas izšķiļas jauns, pieaudzis indivīds, kas nav vairoties spējīgs līdz pavasarim.
- Jaunie pieaugušie indivīdi, izkļūstot no stumbra mizas apakšas, veido kniepadatas lieluma izskrejas caurumus (aptuveni 2mm diametrā). Pēc tam tie pārvietojas uz koku augšējo daļu, ieurbjas zaros un jaunajos dzinumos un barojas ar to serdi, veidojot eju dzinuma gala virzienā.[6][7]
T. piniperda uzbrūk veseliem, dzīviem jebkura izmēra un vecuma kokiem, parasti priedei, izņemot stādus, bet var baroties arī ar citām priežu vai egļu sugām. Rudenī, iestājoties vēsākam laikam, kukaiņi pārvietojas uz ziemošanas vietām (koku stumbra pamatne vai meža zemsega), kur paliek līdz pavasarim, kad tie atkal izlidos, lai dētu olas.
Pētīšanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenās metodes, lai pētītu šīs sugas populāciju mežos ir priežu apsekošana un bojāto zaru un dzinumu izpēte, skaitot izveidotās ejas vai pašus indivīdus barošanās laikā, kā arī jauno indivīdu izskreju uzskaite uz bojā gājušo koku stumbriem, celmiem un baļķiem, kur tika iedētas olas. Pieaugušos indivīdus iespējams ievākt arī ar loga lamatām, par pievilinošu izmantojot svaigu priedes koksni periodā, kad kukaiņi pārlido uz priežu vainagiem, lai barotos ar jaunajiem dzinumiem, vai arī periodā, kad mātītes lido uz kritušajiem kokiem. Tiek izmantotas arī lamatas pie koku stumbriem un indivīdu ievākšana, noņemot mizu no koku stumbra pamatnes, kur tie ziemo. Par to, ka priedē iemitinājies lūksngrauzis, liecina jauno priežu zaru dzinumu atmiršana, kas pārvietojas stumbra virzienā, nodzeltēšana un atmirušu, „izurbtu” dzinumu klātbūtne uz zemes ap inficētajiem kokiem. Kaitējums var būt līdzīgs tam, ko izraisa citas kukaiņu kaitēkļu sugas, piemēram, Ips ģints mizgrauži, tādēļ nepieciešama bojāto dzinumu papildus izpēte, lai identificētu sugu. Uz nolūzušajiem dzinumiem ir 2 – 3 mm diametra cirkulāras ieejas un izejas atveres, ko izveidojuši pieaugušie indivīdi tuvu dzinumu galiem. Pirmā un otrā gada dzinumi vasaras sākumā nokrīt un kļūst dzelteni vai sarkani.[7]
Ietekmējošie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šai kaitēkļu sugai nav īpaši daudz faktoru, kas varētu būtiski ietekmēt tās populācijas lielumu. Kukaiņu attīstības stadijas lielā mērā ir atkarīgas no vides temperatūras, tomēr tā ietekmē stadiju ilgumu, vairošanās un ziemošanas perioda sākumu, kas populācijas blīvumu būtiski nesamazina. Galvenokārt regulējošais faktors ir pašas kaitēkļu populācijas blīvums, īpaši kāpuru stadijā, kad liela kāpuru blīvuma rezultātā rodas konkurence par barību. Līdz ar to ir lielāka iespēja, ka populācijā izplatīsies slimības un parazīti, kas ievērojami var samazināt indivīdu skaitu. Nelielā mērā populāciju var ietekmēt arī koku mizas biezums. Jo biezāka miza, jo lielāka ir aizsardzība kāpuriem no plēsējiem un sausuma. Ja miza ir plāna, tad ir lielāks risks, ka izteikta sausuma apstākļos kāpuri izžūs vai arī tos apēdīs kāds plēsējs.[7] Viens no svarīgākajiem T. piniperda plēsējiem ir mizgraužu skudrulītis Thanasimus formicarius, kas katru dienu patērē vairākas mizgraužu vaboles. T. formicarius izplatās tieši pirms sava barības objekta izlidošanas vai nedaudz vēlāk. Tie bieži gaida uz kritušām priedēm, kur nolaižas mizgraužu mātītes, lai dētu olas. Gan skudrulīti, gan mizgraužu vaboles piesaista monoterpēni, kas izdalās no kritušiem kokiem.[6]
Ekonomiskā nozīme un kaitējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
T. piniperda tiek uzskatīts par vienu no nopietnākajiem priežu kaitēkļiem Eiropas mežos. Tas kaitē gan koka stumbram, gan jaunajiem dzinumiem un galvenokārt ir sastopams priedēm, bet var baroties arī eglēs un lapeglēs. Vislielāko kaitējumu izraisa pieaugušo indivīdu barošanās jaunajos dzinumos, kas tiešā veidā traucē koku augšanu un samazina koksnes pieaugumu, radot lielus ekonomiskos zaudējumus. Netiešā veidā koku augšanu ietekmē arī kaitēkļu izraisītais stress. Desmit gadu laikā augšanas efektivitāte var samazināties par 20 – 45%, kas līdz ar to ietekmē koksnes ražas daudzumu.[6] Tā kā arī Latvijas teritorijā ir priedes, tad arī šis kaitēklis ir sastopams, tomēr nav precīzi noskaidrots, cik lielus zaudējumus tas rada. Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā šis kaitēklis ir samērā bieži sastopams un izraisa priedēm defoliāciju - skuju nobiršanu.[8]
Ierobežošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nav konkrētu ķīmisku līdzekļu, lai ierobežotu kaitēkļa populāciju un tās izplatību, un parasti Eiropā tiek izmantota metode, kas paredz koku ciršanu noteiktā laikā un celmu izraušanu, kas samazina kaitēkļa vairošanās sekmes. Priedes lielā lūksngrauža un arī citu mizgraužu sugu savairošanos īpaši sekmē koku ciršana visa gada garumā, kā rezultātā tiek nodrošināta barība, vairošanās un ziemošanas vietas kaitēklim visu gadu. Populācijas ierobežošanai var izmantot arī pētīšanai izmantotās metodes, piemēram, loga lamatas. Tāpat ir svarīgi stipru vējgāžu gadījumā no meža izvest kritalas.[9]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 J M Davies and C J King (1977) Pine Shoot Beetles. Forestry Commission Leaflet 3. HMSO, London ISBN 0-11-710219-9.
- ↑ 2,0 2,1 Global Invasive Species Database: Tomicus piniperda (insect) Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ [1]
- ↑ Pests and Diseases Image Library: Pine shoot beetle Arhivēts 2008. gada 29. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Kirkendall, L. R., Faccoli, M. & Hui Ye (2008). Description of the Yunnan shoot borer, Tomicus yunnanensis Kirkendall & Faccoli sp. n. (Curculionidae, Scolytinae), an unusually aggressive pine shoot beetle from southern China, with a key to the species of Tomicus. Zootaxa 1819: 25–39.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 [2]
- ↑ 7,0 7,1 7,2 [3]
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 19. decembrī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 19. decembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- pine shoot beetle on the University of Florida / Institute of Food and Agricultural Sciences Featured Creatures website
- Species Profile- Common Pine Shoot Beetle (Tomicus piniperda) Arhivēts 2012. gada 14. oktobrī, Wayback Machine vietnē., National Invasive Species Information Center, United States National Agricultural Library. Lists general information and resources for Common Pine Shoot Beetle.
- [4]
- [5]