Psiholingvistika

Vikipēdijas lapa

Psiholingvistika ir psiholoģijas un lingvistikas starpzinātne, kas pētī valodu mijiedarbību ar tās lietotāju. Tās būtiskākie jautājumi ir: Kā valoda ietekmē domāšanu? un Kā valodas lietotājs ietekmē valodas attīstību?. Šie divi jautājumi tad arī nosaka dalījumu psiholoģiskajā un lingvistiskajā psiholingvistikā. Mūsdienās tā ir kognitīvās zinātnes nozare.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No psiholoģijas viedokļa psiholingvistika kā fokuss problēmai parādījās līdz ar vēlmi noskaidrot, kas ir valodas un domāšanas apgūšanas mehānisms bērniem. Lielākais ieguldījums šinī jomā ir Ļevam Vigotskim un Žanam Piažē. Tikai vēlākajā posmā psiholingvistika ieguva neatkarīgu skatījuma punktu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psiholingvistikas jēdziens pirmo reizi lietots 20. gadsimta 50. gados ASV.

Par valodu kā par domāšanu ietekmējošu fenomenu runājis jau 18. gadsimta filozofs un valodnieks Vilhelms fon Humbolts. Tālāk viņa uzskatus 20. gadsimta sākumā attīstījis Bendžamins Lī Vorfs, izveidojot lingvistiskās relativitātes teoriju.

Mūsdienu pazīstamākais psiholingvistikas pārstāvis ir Noams Čomskis, kura izveidotā Transformatīvās gramatikas teorija ir viena no psiholingvistikas pamatteorijām.