Psihoterapija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Psihoterapija ir terapija indivīda garīgās veselības uzlabošanai. Tā visbiežāk risina indivīda garīgās un emocionālās problēmas, bet tā var arī palīdzēt veidot personību un ļaut dziļāk izprast sevi.[1] Psihoterapija notiek caur runas terapiju, ar cita cilvēka starpniecību, kas var būt psihoterapeits, psihologs, sociālais darbinieks, garīdznieks vai jebkura cita veida persona, kurai ir ļoti labas zināšanas par cilvēka psihi un pietiekama pieredze šāda veida palīdzības sniegšanā. Veiksmīgā psihoterapijā klients pozitīvi izmainās, viņu nenomāc iepriekšējā uzvedība, uzskati, vēlmes, domas un emocijas. Ideālā gadījumā tās nomaina daudz patīkamākās un vajadzīgākas alternatīvas.

Psihoterapija sastāv no interaktīva procesa starp personu vai grupu un psihoterapeitu. Tās mērķis ir saprast nomācošu domu, jūtu vai uzvedības cēloņus un apjomu, lai atrisinātu problēmu un ļautu pilnvērtīgi funkcionēt.[2] Pareizi praktizētas psihoterapijas rezultāts ir indivīds, kas apzinās, ka viņa labklājība ir uzlabojusies. Psihoterapeits izmanto dažādus paņēmienus, lai uzlabotu pacienta vai grupas (piemēram, ģimenes) garīgo veselību. To vidū var būt draudzīgu attiecību veidošana ar pacientu, dialogs, komunikācija un uzvedības maiņa.

Latvijā, kā arī vēl dažās citās Eiropas valstīs, psihoterapeita amats nav regulēts, tituls nav aizsargāts, darba kvalitāte netiek kontrolēta. Dažās valstīs pastāv neatkarīgas profesionālās apvienības ar brīvprātīgas reģistrācijas sistēmām - sūdzību gadījumā klientam tad pastāv iespēja griezties pie attiecīgās profesionālās apvienības. Vēl citās valstīs - piemēram Vācijā - psihoterapeita amats tiek stingri regulēts. Šī regulācija attiecas gan uz pašu pieeju amatam, gan arī uz psihoterapeita izglītības saturu un sertifikāciju, gan arī uz titulu piešķiršanu un lietošanu. Arī regulētie un aizsargājamie tituli dažādās valstīs ir dažādi.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]