Rīgas Kara hospitālis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rīgas kara hospitāļa ēkas projekts 1830.
Rīgas Kara slimnīcas vārti (ap 1930).

Rīgas Kara hospitālis bija Rīgas slimnīca, kas atradās tagadējā Brasas apkaimē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Kara hospitālis, kas bija paredzēts 1000 slimniekiem, tika uzcelts no 1750.—1754. gadā pēc kara inženiera un arhitekta F. Demercova projekta vietā, kur Sarkandaugavā ieplūda daļa no Smilšu dzirnavu kanāla. 1835. gadā pēc arhitekta A. E. Štrauberta projekta uzcelta U veida divstāvu mūra ēka vēlā klasicisma formās. Būvdarbus vadīja kara inženieris un arhitekts Johans Eduards de Vite. Tas bija viens no lielākajiem Krievijas impērijas kara hospitāļiem. No 1919. gada līdz 1940. gadam hospitālis funkcionēja kā Rīgas kara slimnīca. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to pārveidoja par Baltijas kara apgabala hospitāli. Hospitāļa teritorijā uzbūvēja vairākas jaunas ēkas, kā arī veiktas esošo ēku pārbūves.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izveidoja Valsts Kara slimnīcu. 1998. gadā uz tās bāzes izveidoja Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centru. Kara hospitāļa ēkā atradās Narkoloģijas Valsts aģentūra, Ātrās palīdzības stacija un divas medicīnas iestādes.[1]

2011. gadā Rīgas Kara hospitāļa teritoriju sadalīja starp Aizsardzības, Tieslietu, Veselības un Finanšu ministriju. Vienā no ēkām darbojās Valsts tiesu ekspertīžu centrs, bet vēsturiskā mūra ēka tika slēgta. Kopš 2016. gadā bijušo Rīgas Kara hospitāli apsaimnieko Tieslietu ministrijas paspārnē esošā Tiesu namu aģentūra, lai to attīstītu tieslietu sistēmas vajadzībām.[2]

Rīgas kara hospitālī ir strādājuši pazīstami ar medicīnu saistīti cilvēki kā baku vakcinācijas aizsācējs Krievijas impērijā Oto fon Hūns, embrioloģijas pamatlicējs Kārlis Ernsts fon Bērs, kā arī Nikolajs Pirogovs.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ārgalis A. Rīga. Rīga : Nacionālais apg., 2001 — 27. lpp.
  2. 2,0 2,1 Neērtais impērijas mantojums: savulaik varenais Rīgas Kara hospitālis grimst aizmirstībā Māra Rozenberga lsm.lv 2019. gada 4. februārī