Rafaēls
Rafaēls | |
---|---|
Rafaēla pašportrets | |
Pilnais vārds | Rafaēls Sancio da Urbīno |
Dzimis |
1483. gada 28. martā vai 1483. gada 6. aprīlī Urbino, Itālija |
Miris |
1520. gada 6. aprīlī (37 gadu vecumā) Roma, Itālija |
Tautība | itālis |
Nozares | Gleznošana, grafika, arhitektūra, dzeja |
Mākslas virziens | Augstās Renesanses māksla |
Slavenākie darbi | "Atēnu skola", "Siksta madonna", "Donna Velata" |
Rafaēls Sancio da Urbīno (itāļu: Raffaello Sanzio da Urbino, dzimis 1483. gada 6. aprīlī vai 28. martā, miris 1520. gada 6. aprīlī), pazīstams arī kā Rafaēls (Raphael), bija renesanses laikmeta itāļu gleznotājs un arhitekts. Rafaēls kopā ar Mikelandželo un Leonardo da Vinči tiek uzskatīti par vieniem no tā laika labākajiem māksliniekiem.[1]
Biogrāfija un darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agrīnais periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rafaēls piedzima Urbīno pilsētā Lielajā piektdienā. Viņa tēvs Džovanni Sancio bija mazpazīstams gleznotājs. Rafaēlu, savu vienīgo dēlu, tēvs no bērnu dienām personīgi sāka apmācīt gleznošanā. Viņš arī atklāja Rafaēlā gleznošanas talantu. Pēc nedaudziem gadiem Rafaēls jau palīdzēja tēvam veikt Urbīno pilsētas pasūtījumus. Viņa tēvs, redzēdams, ka nevar vairs neko vairāk iemācīt, sūtīja Rafaēlu pie Pjetro Perudžino, tā laika izcila gleznotāja. Uz Perudžo pilsētu Rafaēls pārcēlās, domājams, ap 1495. gadu. Tur viņš apguva Perudžino gleznošanas tehniku tādā mērā, ka praktiski Rafaēla darbus nevarēja atšķirt no viņa skolotāja darbiem. Pirmais zināmais Rafaēla patstāvīgais pasūtījums bija 1500.-1501. gadā uzzīmētā altārglezna Andrea Baronki kapellai Sant Agostino baznīcā Čitta di Kastello pilsētiņā netālu no Urbīno. Šajā laikā viņš gleznoja altārgleznu Oddi kapellai, San Frančesko al Prato baznīcai Perudžo pilsētā (1502.-1504.g.), Jēzus krustā sišanu, altārgleznu San Domeniko baznīcai Čitta di Kastello pilsētā pēc Monda pasūtījuma (1502.-1503.g.) u.c. Šie darbi tika gleznoti spēcīgā Perudžino iespaidā.
Florences periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1504. gada Rafaēla darbība lielā mērā sāka saistīties ar Florenci, kur viņš bieži uzturējās. 1504. - 1508. gadus mēdz dēvēt par Rafaēla Florences periodu. Šeit viņš ieguva jaunus draugus un jaunus iespaidus. Rafaēlu iespaidoja Florences mākslinieku darbi, īpaši Leonardo da Vinči gleznošanas tehnika. Šajā laikā Rafaēls daudz strādāja, pilnveidojot savu gleznošanas stilu. Mākslinieks sāka pētīt anatomiju, kustības mehāniku, sarežģītas pozas un rakursus, meklēja kompaktas, ritmiskas un sabalansētas kompozīcijas formulas. Viņš sintezēja savā daiļradē gan Leonardo da Vinči, gan Mikelandželo gleznošanas tehniku. Rafaēla gleznas kļuva dinamiskākas, gaismēnas izteiksmīgākas. Šajā laikā viņš radīja tādus darbus kā "Madonna Granduka", "Madonna zaļumos", "Daiļā dārzniece", "Guldīšana kapā" u.c.
Romas periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1508. gada beigās, domājams, pēc arhitekta Donato Bramantes uzaicinājuma, Rafaēls pārcēlās uz Romu. Drīz pēc tam viņu pieņēma darbā pats pāvests Jūlijs II. Rafaēlam tika uzticēts apgleznot Vatikāna stancas (trīs nelielas zāles, apm. 8x10m.), kurās būtu jāparāda Katoļu baznīcas varenību ideoloģiskajā un militārajā jomā. Romā, kur koncentrējās izcili mākslas šedevri, grūti pārsteigt ar ko jaunu, taču Rafaēla paveiktais pāvestam tā patika, ka pār jauno autoru sāka brāzties nemitīga pasūtījumu lavīna. No Rafaēla apgleznotajām stancām īpaši izceļama ir "Parakstu zāle" ar freskām "Disputa", "Atēnu skola", "Parnass" un "Gudrība, atturība un spēks", kas simbolizē teoloģiju, filozofiju, mākslu un jurisprudenci. Šajos darbos parādījās Rafaēla - monumentālista talants. Romas periods (1508.-1520. gadi) bija noslēdzošais Rafaēla darbībā. Tie bija viņa ziedu laiki. Mākslinieks pievērsās antīkā mantojuma tematikai. Bija aizgājis jauneklīgais biklums, priekšplānā izvirzījās episkums un vīrišķība. No 1514. gada Rafaēlam tika uzticēta Sv. Pāvila katedrāles celtniecība Romā. No 1515. gada viņš tika iecelts par senlietu komisāru un kļuva atbildīgs par antīko pieminekļu izpēti un aizsardzību. Rafaēls apzinājās, ka nevarēs pārspēt Mikelandželo anatomijas zināšanā un tajā pat laikā māksla nav tikai kailu ķermeņu attēlošana, bet tās sfēra ir plašāka. Viņš apzinājās savas stiprās puses un tajās neatpalika, bet pat pārspēja lielos māksliniekus. Rafaēls neatklāja jaunas pasaules kā Leonardo vai Mikelandželo un nemulsināja laikabiedrus ar savu meklējumu drosmi, bet tiecās pēc augstākās sintēzes, pēc jau iepriekš sasniegtā apvienošanas vienā veselumā. Šo sintēzi viņš arī atrada un paveica. Apmēram 30 gadu vecumā Rafaēls kļuva par slavenību. Viņš radīja virkni monumentālu darbu. Pievēršoties antīkajai tematikai, Farnezina villai tapa freska "Galatejas triumfs" (1511.-1514.g.), kā arī uzmetumi Psihes zālei. Tika veikti darbi arī par Bībeles tematiku. Sant Agostino baznīcai Mikelandželo darbu iespaidā tapa freska "Pravietis Jesaja" (1512.g.). Var minēt arī altārgleznu "Krusta ceļš" (1515.-1517.g.), gleznas "Eceķiela vīzija" (1515.-1518.g.),"Erceņģelis Mihaels uzveic Luciferu" (1518.) u.c. Taču arī Romas periodā Rafaēls turpināja jaunavas Marijas tēmu. No daudziem šīs tematikas darbiem būtu jāizceļ "Madonna krēslā" (1513.-1515.g.) un "Siksta madonna" (1516.g.). Šajā laikā daudz tika gleznoti arī portreti. Kā nozīmīgākos varētu minēt darbus "Pāvesta Jūlija II portrets", "Pāvesta Leo X portrets ar diviem kardināliem", "Grāfa Baldasares Kastiljones portets" u.c. No sieviešu portretiem izceļas "Donna Velata". Šajā portretā Rafaels, domājams, atveidoja savu mīļoto meiteni, kuru viņš iesauca par Fornarinu. Viņa varētu būt bijusi modele arī vairākām citām Rafaēla gleznām. Bez glezniecības Rafaēls atstāja savu ieguldījumu arī itāļu arhitektūrā. Pēc viņa projekta veidota Sant Elidžo degli Orefici baznīca Romā. Viņa veidots interjers un mozaīkas atrodas arī Santa Marija del Popolo baznīcā Romā. Pēdējos gados Rafaēlam bija jāveic ļoti daudz pasūtījumu, kas spieda viņu pieņemt darbā aizvien vairāk palīgu un organizēt lielu darbnīcu. Bet tas nozīmēja, ka gleznojumus vairs neveica viņš pats, bet gan autora ieceres realizēja palīgi, lielākā vai mazākā mērā tās pārveidojot. Rezultātā Rafaēla sekotāju darbos klasiskais dižrenesanses stils nereti pamazām pārtapa manierismā, kur galvenais vairs nebija vienkārša, skaidra kompozicionāla forma, līdzsvarota mierīga izteiksme, bet virsroku ņēma efektīga poza, melīgs patoss, kurā kustības vai spēka izpausme kļuva par pašmērķi. Rafaēls nomira 1520. gada 6. aprīlī, 37 gadu vecumā. Viņš tika apglabāts Romas Panteonā. Viņa kapu rotā marmora madonnas statuja ar uzrakstu: "Šeit dus tas Rafaēls, kura dzīves laikā dižā daba baidījās būt uzvarēta, bet pēc viņa nāves tā baidījās nomirt".
Gleznu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Eņģelis (fragments no Baronki kapellas altārgleznas) (1500.-1501. gadi)
-
Krustā sišana (1502.-1503. gadi)
-
Jaunavas Marijas salaulāšana (1504.g)
-
Madonna Granduka (1505.g)
-
Madonna zaļumos (1506.g)
-
Guldīšana kapā (1506.g)
-
Disputa (1509.-1510. gadi)
-
Atēnu skola (1511.g)
-
Pāvesta Jūlija II portrets (1511.-1512. gadi)
-
Galatejas triumfs (1512.g)
-
Siksta madonna (1513.-1514. gadi)
-
Baldasares Kastiljones portets (1514.-1515. gadi)
-
Donna Velata (1514.-1515. gadi)
-
Pāvests Leo X ar diviem kardināliem (1518.-1519. gadi)
-
Apskaidrošana (1516.-1520. gadi)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Renesanses māksla (latviski)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rafaēls.
|