Pāriet uz saturu

Raganu apļi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Raganu aplis)
Raganu aplis Austrālijā
Raganu aplis ar zāles pastiprinātu attīstību pļavā
Dūmainā aplocene bieži aug apļos

Raganu apļi jeb raganu riņķi ir liela daudzuma sēņu augļķermeņu augšana riņķveidā. Raganu apļi veidojas, sēņotnei augot no centra uz malām un atmirstot vidusdaļā, un to izmēri parasti svārstās no dažiem metriem līdz dažiem desmitiem metru, bet īpašos gadījumos var sasniegt arī simtus metru. Reizēm šādus apļus veido arī augstākie augi.[1] Traucējošu objektu klātbūtnē (piemēram, koki mežā) aplis kļūst pārrauts.

Pastāvēšanas cikls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad kādas sēnes spora nokļūst augsnē labvēlīgos apstākļos, tā sāk tur veidot sēņotni, kas cenšas izplesties uz visām pusēm un, sasniegusi pietiekamu attīstības līmeni, veido augļķermeņus. Ja apkārtējie apstākļi ir viendabīgi, sēņotne horizontālā plaknē izplešas ar vienādu ātrumu — parasti katrā virzienā par 10—15 cm gadā, kas nozīmē, ka 10 m diametra aplis audzis 17 līdz 50 gadus - un tās aktīvā ārējā mala ir tuva apļa formai. Vienlaikus sēņotnes centrā tā sāk atmirt, jo ir tur izsmēlusi barības rezerves. Augļķermeņi veidojas tikai aktīvajā sēņotnes daļā un līdz ar to izaug daudzu sēņu izveidota apļa formā. Vecākais zināmais aplis atrodas Francijā, ir ap 600 m diametrā un pieņem, ka tam varētu būt 700 gadu. To veidojusi arī Latvijā sastopamā dzeltenpelēkā piltuvene (Clitocybe geotropa jeb Infundibulicybe geotropa).[2]

Ietekme uz citiem augiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņotne, veidojot augļķermeņus, atņem augiem barības vielas un ūdeni, tāpēc bieži to veidošanās laikā raganu aplis kļūst par nekrotisku joslu bez dzīviem augiem, kas īpaši izceļ tur izaugušās sēnes. Taču pie apļa ārējās robežas, kur sēnes vēl nav sākušas augt, zāle ap raganu apli var, tieši otrādi, pastiprināti sazelt līdz pat divkāršiem izmēriem, bieži iegūstot zilganzaļu nokrāsu, jo sēņotnes attīstība maina augsnes ķīmisko sastāvu, paaugstinot nitrātu koncentrāciju tajā.[3] Tomēr pēc tam, kad barības vielas izsmeltas, arī šajās vietās augus gaida atmirstoša josla un īslaicīga iznīcība. Dažas sēņu sugas arī producē vielas, kas ir vēlamas vai, otrādi, kaitīgas augu attīstībai, ar attiecīgiem efektiem. Šāda parādība ir ļoti nevēlama zālienu kopējiem, tāpēc dārzniecībā šos apļus dēvē par sēņu infekciju un cīnās ar tiem, par īpaši kaitīgu tiek atzīta pļavas vītene (Marasmius oreades).[4][5]

Pēc augšanas veida raganu apļus iedala divos tipos: brīvajos, kurus veido tās sēņu sugas, kuras nav atkarīgas no kādas noteiktas vietas, un piesaistītajos — mikorizas sēņu veidotajos, kurus veidojošā sēņotne vienmēr saglabā saikni ar koku — sēnes simbiozes partneri.[6] Pēc formas šos apļus var iedalīt nepārtrauktajos un pārtrauktajos, kad kādā virzienā sēņotnes virzību apturējis kāds šķērslis, vai nu tas būtu mehānisks (koks, bedre), ķīmisks (piesārņojums, cits augsnes sastāvs) vai bioloģisks, un tādēļ šai virzienā sēņotne atmirusi.

Raksturīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā raganu apļus parasti veido mazvērtīgās, mazpazīstamās vai neēdamās sēņu sugas, tādas kā kailā aplocene (Lepista nuda), dūmainā piltuvene (Clitocybe nebularis), dārza dižsardzene (Macrolepiota bohemica), sarkanā mušmire (Amanita muscaria).[7] Tas skaidrojams ar to, ka intensīva sēņu novākšana, īpaši izraujot sēni ar visu kātiņu, bojā sēņotni un traucē tās vienmērīgai attīstībai, attiecīgi izredzes izaugt līdz raganu apļa stāvoklim ir tikai reti lasāmajām sēnēm. Reģionos, kur ir maz sēņotāju, šādus apļus veido arī labi pazīstamās ēdamās sēnes, tādas kā parastā gailene (Cantharellus cibarius) vai lauka atmatene (Agaricus campestris). Piemērotos apstākļos apļus veido daudzas sēņu sugas ar augsnē augošu sēņotni.

Atsauces kultūrā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pats nosaukums liecina, ka tāda parādība kā raganu apļi raduši atspoguļojumu folklorā un kā sekas — literatūrā, un līdzīgi apzīmējumi, kas saistīti ar raganām, elfiem u.c. pārdabiskām būtnēm, tiem ir arī daudzās citās Eiropas valodās. Folkloras versijas, īpaši ķeltu un ģermāņu tautu, stāsta, piemēram, ka apļi radušies, pārdabiskām būtnēm dejojot vai iezīmējot deju vietu; ka velns tur pa nakti kūlis sviestu; ka šos apļus izbradājuši ļauni pundurīši. Visos šajos aprakstos kopīgs ir viens - ieteikums turēties no šādām vietām tālāk, nelaist tur bērnus spēlēties un lopus ganīties. Vēl XIX gadsimtā Rietumeiropā tiesu sistēma savos spriedumos reizēm ievēroja šādus viedokļus par velnu un raganu ietekmi raganu apļos kā attaisnojošus faktorus.[8] Arī vēl mūslaikos Neatkarīgā Rīta Avīze 1997. gadā publicējusi rakstu „Mistika Strautu pagalmā”, kurā pavēstīja: „Valkas rajona Brantu pagasta Strautu māju pagalmu apciemojuši neizskaidrojami dabas spēki dīvaina apļa izskatā”[9] Šos motīvus izmanto arī mūsdienu pasaku fantastikas rakstnieki, tā, Rodžers Zelaznijs savā ciklā "Emberas hronikas" apraksta mistisku ļauno spēku iebrukumu, kurš sācies ar sēņu "raganu apļa" parādīšanos un mirušu meitenīti tajā. Pastāvēja arī nostāsti par to, ka sēņu apļi norāda uz apburtām slēptuvēm, kuras iespējams atrast tikai maģiskā ceļā.[10] Datorspēle RuneScape savukārt atsaucas uz citu raganu apļiem pierakstāmu spēju — pārvietot dzīvas būtnes telpā vai laikā, tāpēc tajā šos apļus pielieto teleportācijai.[11]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]