Rakveres kauja
| Rakveres kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas krusta kariem | |||||||
 Rakveres kaujas vieta Dānijas ķēniņam pakļautajās igauņu zemēs iezīmēta kā Rakovor. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
|
Zelta Ordas krievu vasaļi Novgorodas, Pleskavas un Ladogas karapulki |
Livonijas Konfederācija (tai skaitā Livonijas ordenis Tērbatas bīskapija Sāmsalas-Vīkas bīskapija Dāņu Igaunijas vasaļi) | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Novgorodas posadņiks Mihails†, kņazi Daumants, Dmitrijs, Jurijs | Tērbatas bīskaps Aleksandrs† | ||||||
| Spēks | |||||||
| ap 30 000 | nezināms skaits | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| ap 5000 nogalināti | nezināms skaits | ||||||
Rakveres kauja (vācu: Schlacht bei Wesenberg, krievu: Раковорская битва) jeb Maholmas kauja notika 1268. gada 18. februārī Lietuvas-Livonijas kara (1262—1282) laikā. Apvienotais Tērbatas bīskapijas, Dāņu Igaunijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņa karaspēks apturēja Novgorodas organizētā krievu kņazu karaspēka iebrukumu Dāņu Igaunijā.
Kauja notika Viruzemē, netālu no apmēram 1250. gadā celtās Rakveres pils, tādēļ dēvēta par Rakveres kauju. Citos avotos par kaujas vietu minēta Maholmas baznīcas apkaime.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lietuvas ķēniņš Mindaugs 1262. gadā lauza savienību ar Livonijas ordeni un vienojās ar Vladimiras lielkņazu un Zelta Ordas vietvaldi Krievzemē Aleksandru Ņevski par militāru sadarbību. Sākumā karadarbība aprobežojās ar Tērbatas pils aplenkšanu 1262. gadā. Pēc Aleksandra Ņevska nāves 1264. gadā par lielkņazu kļuva viņa brālis Jaroslavs (Ярослав Ярославич). Nalsenes kunigaitis Daumants pēc Tranaiša nogalināšanas 1265. gadā aizbēga uz Pleskavu, kur tika ievēlēts par Pleskavas kņazu. Par Livonijas ordeņa mestru 1265. gadā kļuva Oto no Luterbergas.
1267./1268. gada ziemā Vaišelga atteicās no varas un par jauno Lietuvas dižkunigaiti kļuva Švarns. Jaunais Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs noslēdza pret lietuviešiem vērstu pamieru ar Novgorodu. 1268. gada janvārī Novgoroda uzsāka lielu karagājienu uz Dānijas pakļautībā esošo Viruzemi, kuru vadīja Pleskavas kņazs Daumants, Perejaslavļas-Zaļeskas kņazs Dmitrijs, Suzdaļas kņazs Jurijs, Tveras kņazs Svjatoslavs, Vladimiras kņazs Mihails un Novgorodas posadņiki Dmitrijs un Mihails ar savām karadraudzēm.
Atskaņu hronikas vēstījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1268. gada janvārī apmēram 30 000 vīru liels krievu kņazu karaspēks "ar košiem karogiem" iebruka Dānijas ķēniņam pakļautajās igauņu zemēs. Karagājienā piedalījās Aleksandra Ņevska dēls Dmitrijs Aleksandrovičs (kunic Dimitre) un citi Zelta ordai pakļautie krievu kņazi.
Tērbatas bīskaps Aleksandrs (bischof Allexander, valdīja 1263–1268) pulcināja karaspēku, kurā ietilpa nedaudzi bruņinieki arī no Lihulas bīskapa un Livonijas ordeņa Vīlandes pilīm, kā arī 34 ordeņa bruņinieki no nesen uzceltās Veisenšteinas pils. Ordeņa mestrs Oto atradās citā karagājienā un kaujā nepiedalījās. Toties karaspēkā bija daudz " zemes ļaužu" ( lantvolke - tā hronikā dēvēja vietējo igauņu, letu un līvu karavīrus), "kam liela bija gribēšana ar krievu varzu cīnīties".
Pirms kaujas "zemes ļaudis" izkārtojās kreisajā spārnā, "kas šiem bij jātur cīniņā", bet vācu krustneši turēja labo spārnu. Kaujas sākumā uzbruka Livonijas jātnieki ar Tērbatas bīskapu, kas krita sadursmē. Pēc tam 80 ordeņa bruņinieki atsita divu krievu karapulku uzbrukumu un piespieda tos atkāpties. Kaujā tika nogalināti daudzi krievu karavīri un "karalauku kaudzēm krievu līķi klāja". Pēc hronista ziņām "uz katra vācu vīra bija tur krievu sešdesmit".
Tad kaujā iesaistījās 5000 krievu karavīru Novgorodas kņaza vadībā, kas uzbruka simt sešdesmit bruņiniekiem, no kuriem ap astoņdesmit bija kājnieki, "kas kādu tiltu sargāja un tā daudz laba darīja". Kopā 5000 krievu karavīru zaudējuši dzīvību šajā kaujā "un daudz bij Krievzemē tad sievu, kas apraudāja savu krievu, kurš cīņā šai bij galu ņēmis". Dzīvi palikušiem "kauns tiem sāpēja". Toties ordeņa brāļi atgriezās ar slavu atpakaļ uz savām pilīm.[2]
Citu hroniku ziņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Oriģinālajai Atskaņu hronikai bija daudz norakstu, kas laika gaitā arvien vairāk atšķīrās. Dažos norakstos kā galvenais krievu karavadonis Rakveres kaujā minēts Pleskavas kņazs Daumants, kas Bergmaņa kodeksā saukts Dunctve un Heidelbergas kodeksā Tunctve. Savukārt Novgorodas hronikā pieminēts kņazs Dmitrijs (князь Дмитри), bet Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas tekstā krievu ķēniņš Demetrijs (Demetrius rex Ruthenorum).
Alternatīvais Novgorodas hronikas vēstījums aprobežojas ar karavadoņu uzskaitījumu (Suzdaļas kņazs Jurijs, Pleskavas kņazs Daumants, Tveras kņazs Svjatoslavs, Vladimiras kņazs Mihails un posadņiki Dmitrijs un Mihails) un to, ka galvenā cīņa notikusi starp kņaza Dmitrija vadīto Novgorodas karapulku un livoniešu "dzelzs pulku". Kaujā krita Novgorodas posadņiks un 13 bajāri, vēl divi pazuda bez vēsts. Kņazs Jurijs atkapās no kaujaslauka, tādēļ tika turēts aizdomās par nodevību.[3]
Vispār krievu historiogrāfi Rakveres kauju tradicionāli uzskata par krievu karaspēka uzvaru, atšķirīgi interpretējot Atskaņu hronikas tekstu par to, ka pēc kņaza Dmitrija vadītā 5000 vīru stiprā karapulka uzbrukuma 160 Livonijas karavīru noturēja tiltu pār upi kā pilnīgu Livonijas Konfederācijas karaspēka sakāvi.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Vecākā Livonijas atskaņu hronikas tekstā slavināta livoniešu karaspēka uzvara, kas noturējās pret pretinieku pārsvaru. Savukārt Novgorodas hronikā pieminēts, ka kņaza Dmitrija vadītais karapulks pēc sakāves pirmajā kaujas etapā no jauna devies uzbrukumā un vajājis pretiniekus septiņas verstis. Pēc tam livonieši devās pretuzbrukumā, bet tumsas iestāšanās dēļ cīņa pārtraukta un nav vairs atjaunojusies nākamajā rītā, jo livonieši bija devušies mājup, kur tie tika sagaidīti ka uzvarētāji. Arī krievi savāca kritušos bajārus un devās atpakaļ uz Krievzemi
- ↑ Atskaņu hronika (07567. - 07676.)[novecojusi saite]
- ↑ The Chronicle of Novgorod. pp.100-103 (angliskais tulkojums)
- ↑ Военный календарь России/А.Окороков.- М.:Яуза; Эксмо,2009 - 768с.