Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artrīts ir hroniska sistēmiska autoimūna iekaisuma slimība, kas galvenokārt bojā sinoviālas locītavas (izpaužas kā sinovīts), tomēr var tikt iesaistīti arī citi orgāni, piemēram, āda, sirds, plaušas, acis. Slimība ir saistīta ar ievērojamu darbaspēju zudumu un priekšlaicīgu nāvi.
Slimību pirmo reizi 1800.gadā aprakstīja franču ārsts Augustin Jacob Landré-Beauvais(1772-1840). Nosaukumu "reimatoīdais artrīts" 1859. gadā izveidoja britu reimatologs Alfred Baring Garrod.

Epidemioloģija

Reimatoīdais artrīts ir visbiežākā hroniskā locītavu iekaisuma slimība. Ar šo slimību slimo ~1% no pasaules iedzīvotājiem. Sievietes slimo 3—5 reizes biežāk nekā vīrieši, ko izskaidro ar hormonāliem faktoriem. Starpība izlīdzinās ar vecumu. Slimība visbiežāk sākas 30 līdz 50 gadu vecumā. Pirmās pakāpes radiniekiem ir 2—3 reizes lielāks risks saslimt ar reimatoīdo artrītu.

Kritēriji

1987. gadā American College of Rheumatology izveidoja diagnostiskos kritīrijus reimatoīdā artrīta diagnosticēšanai, tomēr izmantojot šos kritērijus bija ierobežota agrīnā reimatoīdā artrīta un agrīnā nediferencētā artrīta diagnosticēšana, kas aizkavēja adekvātas terapijas uzsākšanu.

2010. gadā American College of Rheumatology un European League Against Rheumatism izveidoja reimatoīda artrīta klasifikācijas kritērijus, kas piemēroti arī agrīna reimatoīdā artrīta diagnosticēšanai.

Cēloņi

Reimatoīdā artrīta cēloņi nav skaidri , bet jādomā, ka ir iesaistīti vairāki faktori. Ģenētiskiem, vides, hormonāliem, imunoloģiskiem faktoriem un infekcijām ir nozīmīga loma slimības attīstībā. Smēķētājiem reimatoīdo artrītu novēro ~2 reizes biežāk nekā nesmēķētājiem.

Klīniskās izpausmes

Visbiežākā reimatoīdā artrīta izpausme ir sinoviālo locītavu iekaisums. Iekaisums locītavās parasti ir simetrisks. Plaukstas pamatnes locītavu, delnas un pirkstu locītavu, pirkstu kauliņu starplocītavu artrīts ir visbiežākā slimības izpausme, tomēr var tikt bojāta jebkura cita locītava. Artrīta rezultātā parādās sāpes, stīvums, pietūkums locītavās, rodas kustību ierobežojumi. Sāpes un stīvums locītavās ir izteiktāki no rīta un pēc ilgstoša miera, bet mazinās pēc izvingrināšanas. Slimībai progresējot rodas cīpslu bojājums, locītavu virsmu destrukcija, kas rada locītavu deformācijas un kustību ierobežojumus. Locītavu sprauga var pilnībā izzust un rasties ankiloze.

Pacientiem ar reimatoīdo artrītu novēro straujāku osteoporozes attīstību, kas saistīta ar hronisku sistēmisku iekaisumu, imobilizāciju, pielietoto ārstēšanu.

Slimniekiem bieži ir sūdzības par drudzi, nespēku, ēstgribas trūkumu, svara zudumu, sāpēm muskuļos. Ja slimības rezultātā tiek bojāti balsenes skrimšļi, rodas balss piesmakums. Ļoti bieži reimatoīdā artrīta slimniekiem iekaisuma radītā plaukstas pamatnes pietūkuma rezultātā attīstas karpālā kanāla sindroms. Slimības vēlīnās stadijās var tikt bojāta atlanta un ass skriemeļa locītava, kas var radīt šīs locītavas subluksāciju. Subluksācijas rezultātā var tikt nospiestas muguras smadzenes un var rasties visu četru locekļu parēze vai paralīze.