Remantadīns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Remantadīns
Rimantadine.svgRimantadine-3D-balls.png
Remantadīna struktūrformula un molekulas modelis
Citi nosaukumi rimantadīns, flumadīns,
meradans, rofluāls,
(RS)-1-(1-adamantil)etānamīns
CAS numurs 13392-28-4
1501-84-4 (hidrohlorīdam)
Ķīmiskā formula C12H21N
Molmasa 179,302 g/mol
Kušanas temperatūra 373—375 °C (hidrohlorīda racemātam)

Remantadīns (Remantadinum) jeb rimantadīns ir pretgripas un pretencefalīta preparāts, kas pieder pie adamantāna atvasinājumiem. Remantadīns ir balta, rūgta kristāliska viela, kas labi šķīst spirtā, bet slikti — ūdenī. Remantadīnam ir divi optiskie izomēri. Parasti lieto hidrohlorīda veidā. Atsaucoties uz ASV infekcijas slimību centra CDC (Centers for Disease Control and Prevention) datiem, 100% sezonālās gripas (H3N2), kā arī 2009.gada pandēmiskās gripas vīrusi ir izturīgi pret remantadīnu, tādēļ to vairs nenozīmē gripas ārstēšanā. [1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Remantadīns pirmo reizi tika sintezēts 1963. gadā Viljama Pričarda (William W. Prichard) vadībā adamantāna atvasinājumu izpētes laikā; tas tika arī patentēts.[2][3][4][5] Pričarda ieteiktā sintēzes metode pamatojās uz remantadīna iegūšanu no attiecīgā ketoksīma, reducējot ar litija alumohidrīdu.

Remantadīna sintēzes shēma

Remantadīna efektivitāte gripas profilaksē tika nodemonstrēta, izmantojot dzīvniekus, 1965. gadā[6], bet 1968. gadā tika veikti klīniskie pētījumi ar cilvēkiem.[7]

Jānis Polis un Ilze Grava remantadīnu 1968. gadā[8] sintezēja Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā, izmantojot oriģinālu sintēzes metodi. 1969. gadā tikusi izsniegta autorapliecība remantadīna izgatavošanas metodei.[9][10]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Remantadīns tiek lietots A2 tipa vīrusu (un citu A grupas vīrusu) izraisītas gripas ārstēšanā un profilaksē, kā arī ērču encefalīta profilaksē.[9] Tam ir arī antitoksiska iedarbība B grupas vīrusu izraisītas gripas gadījumos, tāpat tas novērš gripas izraisīto kapilāru toksikozi. Remantadīnu profilaktiskos nolūkos lieto pa 50 mg dienā, bet saslimšanas ar gripu sākumā pa 150—300 mg dienā pirmās 3 līdz 5 dienas.[8]

Remantadīna efektivitāte ērču encefalīta agrīnā profilaksē Latvijā tika pierādīta 1995. gadā. Ja piesūkusies ērce, remantadīna lietošana jāuzsāk pēc iespējas ātrāk; tas jālieto 3 dienas pa 100 mg divreiz diennaktī.[8]

Remantadīns tiek ražots "Olainfarm" rūpnīcā.[9] Lielākā daļa no saražotā (vairāk nekā 80%) tiek eksportēts uz NVS valstīm, Lietuvu, Poliju, Gruziju un Bulgāriju.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Antiviral Agents for the Treatment and Chemoprophylaxis of Influenza: Recommendations of the Advisory Committee on Immunization Practices (ACIP)http://www.cdc.gov/mmwr/preview/mmwrhtml/rr6001a1.htm
  2. ASV patents № 3352912 jaunam adamantāna atvasinājumam (W. W. Prichard)
  3. United States Patent № 4551552: Process for preparing rimantadine: «Rimantadine and related compounds useful as antivirals were first described by Prichard in U.S. Pat. Nos. 3,352,912 and 3,592,934. Both patents describe the preparation of rimantadine from the corresponding ketone oxime by reduction with lithium aluminum hydride».
  4. Rimantadine
  5. D. M. Zlydnikov, O. I. Kubar, T. P. Kovaleva, L. E. Kamforin. Study of Rimantadine in the USSR: A Review of the Literature. Clinical Infectious Diseases 3:408-421, p.408: «The promising results obtained with amantadine and the encouragement of Academician A. A. Smorodintsev, led, in 1969, to the initiation of investigations of the new American derivative, rimantadine (Du Pont & Co., Wilmington, Del.)».
  6. Tsunada A, Maasab HF, Cochran KW, Eveland WC. Antiviral activity of alpha-methyl-l-adamantane methylamine hydrochloride. Antimicrobial Agents and Chemotherapy, 553, 1965.
  7. Dawkins AT Jr, Gallager LR, Togo Y, Hornick RB, Harris BA. Studies on Induced Influenza in Man. JAMA 203:1089, 1968.
  8. 8,0 8,1 8,2 Indulis Purviņš, Santa Purviņa. Praktiskā farmakoloģija. R:, Zāļu infocentrs, 2011, 638. lpp. ISBN 978-9984-854-20-5
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 919. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  10. D. M. Zlydnikov, O. I. Kubar, T. P. Kovaleva, L. E. Kamforin. Study of Rimantadine in the USSR: A Review of the Literature. Clinical Infectious Diseases 3, 408-421, 1981