Romiešu leģions (1941—1943)
| Valsts |
 Itālija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1941—1943 |
| Pakļautība |
autonoma milicija Itālijas kontrolē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Alkibiāds Diamandi Nikolaoss Matusis |
Romiešu leģions, vēlākā literatūrā biežāk pazīstams kā Vlahu leģions, bija nosaukums politiskai un paramilitārai organizācijai, kas darbojās no 1941. gada jūlija līdz 1943. gada septembrim Grieķijas Tesālijas un Maķedonijas reģionos un kuru izveidoja vlahs (aromūns) Alkibiāds Diamandi, kurš strādāja kā Itālijas un Rumānijas aģents.[1] Romiešu leģionā bija aptuveni 2000 cilvēku,[2] taču tikai daži simti no tiem ietilpa kaujas vienībās.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Diamandi Otrā pasaules kara laikā aktīvi darbojās Grieķijas ziemeļrietumos, atbalstot Itālijas un Vācijas okupācijas spēkus un veicinot autonomas aromūnu (vlahu) valsts izveidi, ko sauca par "Pindas Firstisti" pēc teritorijā esoša ciema nosaukuma; šo nosaukumu lietoja arī līdzīgā mēģinājumā 1917. gadā, kurā bija iesaistīts arī Diamandi.[3] Tolaik bija iecerēts izveidot 13 aromūnu ciemu kantonu, kas atrastos Itālijas aizsardzībā. Saukdams sevi par Balkānu aromūnu līderi un pārstāvi, Diamandi nodibināja organizāciju ar nosaukumu "Romas leģions" (balstoties uz leģendu, ka aromūni ir Romas V Maķedonijas leģiona pēcnācēji)[3] un palīdzēja Itālijas okupācijas spēkiem atrast ieročus, ko grieķi bija paslēpuši pēc Grieķijas armijas kapitulācijas. Leģions ar Itālijas varas iestāžu palīdzību sāka nomainīt mērus, dibināja aromūnu skolas, konfiscēja preces un īpašumus, meklēja ieročus un piespiedu kārtā vervēja biedrus. Diamandi, iegrimis pesimismā par tālāko perspektīvu, atstāja Grieķiju 1942. gada vasarā un devās uz Rumāniju, viņu organizācijā aizstāja aromūnu jurists Nikolaoss Matusis, kurš līdz tam jau aktīvi darbojās kā otrais komandieris. Vēl viena nozīmīga figūra "Romiešu leģionā" bija aromūns Vasilis Rapotikass, kurš vadīja paramilitārās vienības. Vienlaikus Vācijas okupācijas spēki, atšķirībā no itāļiem un īpaši divīzijas "Forlī" vadības,[4] neslēpa savu skepsi pret šīm darbībām.[3] Pēc vairāku pretošanās grupu darbības 1942. gadā un Grieķijas Tautas atbrīvošanās armijas (GTAA, ELAS) trieciena pret Romas leģiona dalībniekiem[5] un Itālijas spēku izvešanas leģions beidza pastāvēt 1943. gada septembrī, bet Matusis aizbēga uz vācu okupētajām Atēnām.
Romas leģiona vadošo figūru un locekļu liktenis bija šāds:
- Alkibiāds Diamandi 1942. gadā devās uz Rumāniju, kur vēlāk tika ieslodzīts, kad uzvarēja sabiedrotie un varu valstī pārņēma jaunā komunistu valdība. Grieķijā viņam 1947. gadā Speciālā sadarbības tiesa piesprieda nāvessodu. Viņš nomira cietumā Rumānijā 1948. gadā.[6]
- Arī Nikolaoss Matusis no Grieķijas devās uz Rumāniju gadu vēlāk — 1943. gadā. Viņš arī tika ieslodzīts un 1964. gadā tika nodots Grieķijas varas iestāžu rokās. Grieķijā viņš sāka izciest sodu, ko viņam aizmuguriski piesprieda Īpašās valsts nodevības tiesa pēc kara, taču lūdza atkārtotu lietas izskatīšanu un tika atzīts par nevainīgu (toreiz vairāki cilvēki tika apžēloti par saviem noziegumiem, ja viņi varēja pierādīt, ka viņi nav komunisti, un tā kā viņš bija ieslodzīts cietumā komunistiskā valstī, viņam bija priekšrocība). Grieķijas tiesa viņu atbrīvoja un pilnībā atjaunoja viņa pilsoniskās tiesības. Līdz savai nāvei 1981. gadā viņš dzīvoja Atēnās.
- Vasili Rapotikasu sagūstīja GTAA un ar vietējo iedzīvotāju rokām[3] nogalināja ceļā uz tās galveno mītni 1943. gada maija beigās vai jūnija sākumā.[7]
Romiešu leģiona locekļus, kuri nebēga uz Rumāniju, tiesāja 1945.—1947. gadā izveidotajās nodevības tiesās. 617 cilvēkus apsūdzēja, 152 atzina par vainīgiem, no kuriem 91 nesaņēma sodu, jo viņi jau atradās cietumā un bija notiesāti par nodevību citās lietās, un 55 cilvēku lietām nebija turpinājuma viņu nāves dēļ (daudzus no viņiem nogalināja Grieķijas pretošanās kustības dalībnieki). 319 atzina par nevainīgiem.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Οι Κουτσόβλαχοι, Εθνολογική και λαογραφική μελέτη, Α. Κολτσίδας (Antones Mich Koltsidas), 1976, σελ. 115 "...στον πράκτορα των ιταλορουμανικών συμφερόντων Αλκιβιάδη Διαμάντη"
- ↑ XIV. Macedonia in the Maelstrom of World War II by Ioannis Koliopoulos
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Ένας πρίγκιπας στην Πίνδο». Οι λέξεις έχουν τη δική τους ιστορία (el-GR). 2010-12-30. Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ Македонска енциклопедија, том I. Скопје, Македонска академија на науките и уметностите, 2009. ISBN 978-608-203-023-4. с. 292.
- ↑ British Reports on Greece 1943—1944, John Melior Stevens, Christopher Montague Woodhouse, David John Wallace, Lars Bærentzen, Museum Tusculanum Press, 1982, pp. 36—37
- ↑ Victimele terorii comuniste. Arestați, torturați, întemnițați, uciși. Dicționar D-E, Vol.3: Dicționar D-E, Lucrare revizuită de dr. Mihaela Andreiovici. Editura Mașina de scris, 2002, p. 73
- ↑ Σταύρος Παπαγιάννης (Stavros Papayiannis), ISBN 978-960-7210-71-5, 1999, 2004, p. 183
- ↑ Τα παιδιά της λύκαινας. Οι "επίγονοι" της 5ης Ρωμαϊκής Λεγεώνας κατά τη διάρκεια της Κατοχής (1941—1944), (The children of the she-wolf, the "descendants" of the 5th Roman Legion during the period of the Occupation of Greece) (1941—1944), Σταύρος Παπαγιάννης (Stavros Papayiannis), Εκδόσεις Σοκόλη. ISBN 978-960-7210-71-5, 1999, 2004, p. 434