Rostislavs Pļats

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rostislavs Pļats
Ростислав Плятт
Dzimis Ростислав Иванович Плят
1908. gada 13. decembrī
(30. novembrī pēc Jūlija kalendāra)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rostova pie Donas, Donas karaspēka apgabals, Krievijas Impērija
Miris 1989. gada 30. jūnijā (80 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Nodarbošanās aktieris
Darbības gadi 1927—1989

Rostislavs Pļats (krievu: Ростисла́в Я́нович Плятт; dzimis 1908. gada 13. decembrī [v.s. 30. novembrī] Rostovā pie Donas, miris 1989. gada 30. jūnijā Maskavā) bija padomju un Krievijas aktieris, PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1961), PSRS Valsts prēmijas laureāts (1982).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rostislavs Pļats dzimis 1908. gada 13. decembrī Rostovā pie Donas. Viņa tēvs Ivans Pļats bija Rostovā pazīstams advokāts. Tēvs bija poļu izcelsmes, bet māte Zinaīda bija ukrainiete no Poltavas. Kad piedzima dēls Rostislavs, māte jau bija saslimusi ar tuberkulozi. Tādēļ ģimene pārcēlās uz Kislovodsku, kur klimats bija mātei labvēlīgāks. Tomēr pēc astoņiem gadiem māte nomira. Tēvs ar dēlu pārcēlās uz Maskavu un pēc dažiem gadiem vēlreiz apprecējās. Tēva advokāta klienti bieži bija aktieri un režisori. Līdz ar to Rostislavs iepazinās ar teātra vidi un ieinteresējās par aktiermākslu. Lai savu vārdu padarītu skanīgāku, saņemot pasi 16 gadu vecumā, Rostislavs tēva vārdu pārveidoja no Ivanoviča uz Janoviču.

Darbs teātrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rostislavs Pļats Maskavā mācījās Jurija Zavadska teātra mākslas kursos un 1927. gadā uzsāka aktiera darbu Zavadska teātra studijā. 1936. gadā kopā ar teātra trupu pārcēlās uz Rostovu pie Donas, kur strādāja nesen uzceltajā Maksima Gorkija vārdā nosauktajā teātrī. Pēc pāris gadiem Pļats atgriezās Maskavā un strādāja Maskavas valsts Ļeniņa komjaunatnes vārdā nosauktajā teātrī Ленком (1938—1941).

Otrā pasaules kara laikā Pļats palika Maskavā, strādāja radiostudijā. Reiz uzlidojuma laikā ceļā uz radiostudiju gandrīz gāja bojā. Iegūtā kājas trauma Pļatam palika uz visu mūžu. Vēlāk Maskavā piedzīvoto Pļats aprakstīja savos memuāros Без эпилога.

Maskavā kara laikā palikušie aktieri pamazām apvienojās. Tika nodibināts Maskavas drāmas teātris (mūsdienās — Maskavas akadēmiskais Vladimira Majakovska teātris). Pļats sākumā strādāja šajā teātrī, bet vēlāk no 1943. gada līdz pat mūža galam — Valsts akadēmiskajā Maskavas padomes teātrī (Театр имени Моссовета).[1]

Darbs kinofilmās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pļats uzsāka filmēties 1939. gadā. Viņa pirmā attēlotā loma filmā Подкидыш nepalika nepamanīta. Pļatam bija spēja iejusties raksturlomās. Viņa inteliģentais tēlojums saistīja skatītājus.[2] Viņš piedalījies apmēram 70 kino un televīzijas filmās. Pļats attēlojis lomas tādās filmās kā Мечта (1941), Сердца четырёх (1941), Зоя (1944), Весна (1947), Серебристая пыль (1953), Убийство на улице Данте (1956), Деловые люди (1962), Иду на грозу (1965), Ошибка резидента (1968), Судьба резидента (1970), Вся королевская рать (1971).

1973. gadā Pļats piedalījās Padomju Savienībā plaši pazīstamajā televīzijas seriālā "Septiņpadsmit pavasara mirkļi", atveidojot pastora Friča Šlaga lomu. Pēc tam piedalījās filmās Авария (1974), Однофамилец (1978), На Гранатовых островах (1981), Послесловие (1983) un TV seriālā Визит к Минотавру (1987).

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pļats bija precējies divas reizes. Pirmā sieva Ņina Butova bija aktrise Valsts akadēmiskajā Maskavas padomes teātrī. Pēc sievas nāves 1978. gadā Pļats vēlreiz apprecējās. Viņa otrā sieva bija Ludmila Muratova, Krievijas teātra mākslas institūta ГИТИС pasniedzēja un Vissavienības radio diktore. Abās laulībās bērnu nebija.

Pļats nomira 1989. gada 30. jūnijā 80 gadu vecumā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]