Septiņpadsmit pavasara mirkļi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Septiņpadsmit pavasara mirkļi"
Oriģinālvalodā Семнадцать мгновений весны
Žanrs
  • kara drāma
  • politiskais detektīvs
Scenāristi Julians Semjonovs
(balstoties uz Juliana Semjonova romānu "Septiņpadsmit pavasara mirkļi")
Režisors Tatjana Ļioznova
Lomās
Stāstītājs Jefims Kopeljans
Mūzikas autors Mikaels Tariverdijevs
Valsts Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valoda(s) krievu
Sezonu skaits 1
Sēriju skaits 12
Izstrāde
Producents
  • Jefims Ļebedinkis
  • Zinovijs Genzers
Redaktors Ksenija Bļinova
Filmēšanas vieta Maskava, Berlīne, Rīga, Meisene, Tbilisi
Kinematogrāfs Pjotrs Katajevs
Sērijas garums 840 minūtes (kopā)
Kompānija Gorkija kinostudija
Translācija
TV kanāls PSRS Centrālās televīzijas Pirmais kanāls
Pirmoreiz pārraidīts 1973. gada 11.—24. augusts
Ārējās saites
Oficiālā mājaslapa

"Septiņpadsmit pavasara mirkļi" (krievu: Семнадцать мгновений весны) ir 1973. gadā izlaists PSRS televīzijas miniseriāls 12 sērijās. Uzņemts, balstoties uz Juliana Semjonova romānu "Septiņpadsmit pavasara mirkļi". Seriāla režisore ir Tatjana Ļioznova.

Seriāls uzņemts kara drāmas un politiskā detektīva žanrā. Galvenais varonis ir padomju izlūks Maksims Isajevs, kas iefiltrējies nacistiskās Vācijas augstākajās varas institūcijās. Vāciešiem pazīstams ar vārdu Makss Otto fon Štirlics. Štirlica lomu seriālā tēlo padomju aktieris Vjačeslavs Tihonovs.

Seriāls Padomju Savienībā ieguva plašu popularitāti. Tiek vērtēts, ka televīzijas pirmizrādē katru sēriju noskatījās 50—80 miljoni skatītāju.[1] Tas tiek uzskatīts par visveiksmīgāko padomju spiegu trilleri, kā arī par vienu no populārākajiem padomju seriāliem. 1976. gadā apbalvots ar Krievijas PFSR Valsts prēmiju.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seriāla darbība norisinās Vācijā 1945. gada pavasarī, laika posmā no 12. februāra līdz 24. martam, neilgi pirms Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā. Galvenais varonis štandartenfīrers Makss Otto fon Štirlics strādā vācu Drošības dienesta centrālajā nodaļā. Patiesībā viņš ir padomju izlūks Maksims Isajevs, kas daudzus gadus pavadījis vācu dienestā, pildot savas valsts uzdevumus. Tagad viņš saņēmis uzdevumu noskaidrot, kurš no augstākajiem Reiha vadoņiem ved separātiskas sarunas par pamieru ar ASV un Lielbritāniju.

Štirlica darbība Drošības dienestā izraisa Ernsta Kaltenbrunnera aizdomas. Kaltenbrunners uzdod Gestapo veikt Štirlica slepenu novērošanu.

Berlīnes bombardēšanas rezultātā bumba trāpa mājai, kur dzīvo Štirlica sakarnieki — vīrs un sieva Ervins un Ketrina Kinni. Vīrs iet bojā, bet stāvoklī esošā Ketrina bezsamaņā nonāk slimnīcā, kur viņai sākas dzemdības. To laikā viņa neapzināti kliedz krieviski. Tas tiek paziņots Gestapo.

Štirlics noskaidro, ka separātiskās sarunas notiek Šveicē un to iniciators ir SS vadītājs Heinrihs Himlers. Štirlica tiešais priekšnieks Valters Šellenbergs viņu norīko sniegt atbalstu sarunu norisei. Lai nodotu iegūto informāciju Maskavai, Štirlics savervē divus vāciešus — profesoru Pleišneru, kura brālis ir viens no antinacistiskās organizācijas vadītājiem, un pastoru Šlagu, garīdznieku, kas neatbalsta nacistisko režīmu. Štirlics noorganizē viņu abu nokļūšanu Šveicē. Šlags cenšas iegūt papildus informāciju caur saviem paziņām garīdznieku un emigrantu aprindās. Profesors Pleišners, dodoties ar šifrētu ziņojumu uz konspiratīvo dzīvokli Bernē, zaudē modrību un nepamana zīmi logā. Dzīvoklī viņu sagaida Gestapo aģents. Kad Pleišners to saprot, viņš izdara pašnāvību.

Lai izjauktu Himlera separātiskās sarunas, Štirlics izlemj kontaktēties ar Martinu Bormanu, lai pavēstītu viņam par "sazvērestību pret Hitleru".

Pa to laiku Gestapo priekšnieka Millera rokās nonāk informācija, ka Štirlics varētu būt padomju izlūkdienesta rezidents. Štirlicam tomēr izdodas atrast argumentus, lai pārliecinātu Milleru. Tā kā Štirlics bija kontaktējies ar Bormanu, Millers viņu uzskata par Bormana cilvēku, kas varētu būt visai noderīgi arī pēc kara beigām.

Cenšoties glābt radisti Ketrinu, Štirlics pats viņu arestē un veic nopratināšanu. Štirlics Ketrinu iesaista it kā vāciešiem nozīmīgā plānā — pārraidīt krieviem nepatiesu izlūkošanas informāciju. Gestapo izmitina Ketrinu konspiratīvā dzīvoklī. Pēc kāda laika Ketrinai izdodas aizbēgt, un Štirlics viņai palīdz nokļūt Šveicē.

Štirlica tikšanās ar Bormanu devusi rezultātus — Himlera pārstāvis sarunās obergruppenfīrers Karls Volfs tiek atsaukts uz Berlīni, sarunas izjūk. No aresta Volfu paglābj Šellenberga sagatavotā versija, ka sarunas rīkotas ar nodomu, lai sanaidotu Staļinu ar sabiedrotajiem.

Bernē Štirlics parūpējas par Ketrinas nosūtīšanu uz dzimteni, saņem vērtīgu izlūkošanas informāciju no Šlaga, uzzina par Pleišnera pašnāvību. Štirlics atjauno sakarus ar Maskavu un uzzina, ka ir izvirzīts apbalvojumam Padomju Savienības Varonis. 1945. gada 24. martā Štirlics atgriežas Berlīnē, lai turpinātu savu darbu.

Galvenajās lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Klaus Mehnert. The Russians & Their Favorite Books. Hoover Institution Press, Stanford University, 1983. 47. lpp. ISBN 978-0-8179-7821-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]