Sērkociņš ir stienītis, kas izgatavots no viegli degoša materiāla (parasti koka) un kura vienā galā ir īpaši viegli uzliesmojoša galviņa, kas kalpo uguns iegūšanai. Sērkociņus parasti izgatavo no apses koka. Uguni iegūst, sērkociņa galviņu strauji velkot gar sērkociņu kastītes nelīdzeno (brūngano) malu (zēveli). Eksistē arī tādi sērkociņi, kuru aizdedzināšanai kā zēvele var tikt izmantota jebkura virsma to galviņas citādā ķīmiskā sastāva dēļ.
Tiek ražoti arī lielāku izmēru sērkociņi, kas domāti kamīnu iekuršanai.
Pirmie sērkociņi radās 1820. gadā. Parīzē sērkociņi tika ražoti 1816. gadā, tātad tur tika ātrāk ražoti. Pirmo komerciālo sērkociņu ražošanu Anglijā organizēja Džons Volkers 1826. gadā. Šos sērkociņus, kas saturēja balto fosforu, varēja aizdedzināt, paberzējot pret jebkuru virsmu, taču tas izraisīja biežu sērkociņu aizdegšanos pat kastītē. Pirmais solis sērkociņu padarīšanai par drošiem bija Gustava Paša (Gustay E. Pasch) 1844. gada izgudrojums. Viņš fosforu no sērkociņa galviņām pārvietoja uz kastītes sānu virsmu sarkanā fosfora veidā. 1855. gadā zviedrs Karls Francs Lundstroms patentēja noteiktus sērkociņu galviņu un beržamo virsmu sastāvus, kā arī izveidoja "drošu" sērkociņu ražotni. Šis jaunievedums bija tik veiksmīgs, ka tiek izmantots vēl joprojām ar ļoti maznozīmīgām izmaiņām.
