Parastā apse

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par koku sugu. Par citām jēdziena Apse nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Parastā apse
Populus tremula (Linnaeus)
Parastā apse
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaMalpīgiju rinda (Malpighiales)
DzimtaVītolu dzimta (Salicaceae)
ĢintsApses un papeles (Populus)
SugaParastā apse (P. tremula)
Izplatība
Parastās apses izplatība pasaulē
Parastā apse Vikikrātuvē

Parastā apse (Populus tremula) ir vītolu dzimtas apšu un papeļu ģints sugas lapu koks. Bieži sastopams Latvijas, kā arī citos Eirāzijas mērenās joslas lapu koku un jauktos mežos.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apses miza
Apse ar informācijas stendu Esena dārzos Rīgā
Lapas, no veca koka (k) un no jauna koka (l)
Apses pūpoli

Apses sasniedz līdz 40 m augstumu un 1 m stumbra diametru. Mūža ilgums 100-150 gadi, reti vairāk. Miza gluda, zaļganpelēka, vēlāk (no ap 50 gadu vecuma) tumšāka un plaisaina. Koksne gaiša. Apsei ir spēcīga sakņu sistēma, kas sniedzas pat 20 — 40 m aiz vainaga robežām. Vainags skrajš. Zari trausli. Lapu virspuse ir zaļa, apakšpuse gaišāka; rudenī krāsojas pārsvarā sarkanos toņos. Lapu kātiņi gari un saplacināti galos, tāpēc lapas trīs pat pie vieglām gaisa vai zaru kustībām. Lapas izkārtotas pamīšus, vecu un jaunu koku lapas atšķiras pēc formas un izmēriem (sk. att.). Vēja apputeksnētie ziedi parādās aprīlī—maijā pirms lapu plaukšanas, vīrišķo īpatņu pūpoli (ziedkopas) ir balti sarkanīgi un sasniedz līdz 15 cm garumu, sievišķo zaļganīgi un mazāki.

Parastās apses fosīlijas ir atrastas jau agrā pliocēna nogulumos Turcijā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug gandrīz visā Eiropā, Āzijā, reti Ziemeļāfrikā.[1] Uzskata, ka parastā apse ir segsēkļu koks ar visplašāko vienlaidu areālu pasaulē. Apšu meži Latvijā 2000. gadā aizņēma ap 3% kopplatības un ap 6% koksnes krājas.[2] Stepēs veido birzes ar atvasēm, kuras var veidoties pat 40 m no mātes koka un, pateicoties savai dziļajai un tālu sniedzošajai sakņu sistēmai, apses labāk kā vairums koku pārdzīvo ugunsgrēkus.

Biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apse ir saulmīļu suga, siltuma mazprasīga un pret salnām izturīga. Vislabāk aug trūdvielām bagātās augsnēs. Slikti panes stāvošu ūdeni. Pioniersuga izdegumos un izcirtumos.

Kopā ar apsēm mežos bieži kopā aug apšubekas un parastais ķēvpups.[3]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apsei ir būtiska saimnieciska nozīme. Koksne — viegla, mīksta, degoša maz rūk. Izmanto sērkociņu, skaidu un granulu, finiera, celulozes, kokogļu, redeļkastu ražošanā u.c. Parasti no apses taisīja lubiņas jumtam un aku grodus.[4] Lauka apstākļos pēc 2-3 gadiem apses koksne iegūst raksturīgu zilganu nokrāsu. Nīderlandē parasti no tās gatavo tradicionālos koka apavus. Kā malka mazefektīva nelielā blīvuma dēļ, taču to kompensē ātraudzība. Bieži slimo ar koksnes slimībām. Mīkstuma un attiecīgi vieglās deformēšanas dēļ tās pielietošana ir ierobežota, tā, to nav vēlams lietot mēbeļu vai grīdu ražošanā.[5]

Apse kā materiāls, līdzīgi daudziem lapu kokiem, ir diezgan neizturīga: nemainīga mitruma apstākļos tās kodola koksne stabili kalpo tikai 10 gadu, kamēr egle — 70, priede — 500 un ozols — 700 gadu. Tās īpatnība ir spēja veidot plūksnainu virsmu pat gludos griezumos.[6]

Apses stumbra bezzaru daļas garums vidēji ir 25—30 % no stumbra garuma, bet kopējais zāģbaļķu iznākums no apses stumbriem ir 35—65 %. Pārpalikums derīgs papīrmalkā un malkā. Koksnes tehniskierādītāji pie augšanas vērī, gāršā un platlapju ārenī pie koksnes vidējā blīvuma 466 kg/m3 un mitruma 12,1%: elastības modulis Eb = 12,5 GPa, robežstiprība liecē fb = 83,9 MPa, robežstiprība spiedē fc = 42,1 MPa. Veicot koksnes termisko modifikāciju 180—210°C temperatūrā, uzlabojas dažas materiāla mehāniskās īpašības, t.sk. samazinās koksnes higroskopiskums un uzlabojas noturība pret bioloģisko ietekmi, bet samazinās materiāla virsmas cietība un nodilumizturība, notiek plaisu un spriegumu veidošanās, vājinās noturība pret uguni un materiāls iekrāsojas.[5]

Miza tiek lietota ādu miecēšanai, kā arī dzeltenās un zaļās krāsas ieguvei.

Apšu miza un lapas, lai arī rūgtas, garšo dažādiem meža dzīvniekiem, kā dēļ to jaunos stādījumus nākas iežogot un aizsargāt ar plastmasas apvalkiem.[7][8]

Hibrīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās un Amerikas apses (Populus tremuloides) hibrīds ir ātraudzīga suga ar pagarinātu veģetācijas periodu, kura labvēlīgos apstākļos 25 gados dod 400 m3 produkcijas no hektāra, tāpēc LVMI "Silava" un Zemkopības ministrija iesaka audzēt šo sugu pamestajās lauksaimniecības zemēs kā zāģmateriālu un enerģētisko avotu.[5] Parastā apse šai laikā dod 300 m3/ha, bet citi koki vēl mazāk.[7] Hibrīdapse, tāpat kā agrāk parastā apse, tika ieteikta arī papīra ražošanai, jo tās baltā koksne šim mērķim bija iegūstama lētāk par citām koku sugām. No mīnusiem atzīmējama hibrīdapses prasība pēc auglīgas augsnes, kuras dēļ nepieciešama zemes mēslošana.[8][9]

Parastās apses un baltās apses (Populus alba) hibrīds — pelēkā papele (Populus × canescens) — bieži sastopams savvaļā Eirāzijā.

Mitoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apšu lapu pastiprinātā reakcija uz vēju radījusi vairākas leģendas.

Saskaņā ar grieķu mitoloģiju, par apsēm (vai papelēm) pārvērtušās divas Faetona māsas pēc tam, kad Zevam nācās nonāvēt viņu brāli.

Pagāniskā mitoloģija apgalvo, ka apses koka miets neitralizējot tos vampīrus un citus ļaundabīgus personāžus, kuri citādi varētu atdzimt pēc nāves, kā arī neitralizē melno maģiju un vispār atbaidot mošķus.[4][10] Tā atskaņas rodamas kristīgajā tradīcijā, kura iesaka pret ļaundabīgiem radījumiem nēsāt tieši apses koka krustiņu, lai gan baznīca pret to iebilst kā pret māņticību.[11]

Kristīgajā mitoloģijā apse trīc, atgādinot par Kristus krustā sišanu. Daži avoti apgalvoja, ka šis krusts bija darināts no apses,[12] lai gan apses ne tad, ne vēlāk Palestīnā nav augušas. Dažās kristiešu tradīcijās savukārt apgalvots, ka apsē esot pakāries Jūda Iskariots. Ar apses malku kristietības valdīšanas laikos dedzinātas raganas, tāpēc to sauc par raganu malku.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Artūrs Mauriņš, Andris Zvirgzds. Dendroloģija. Rīga 2006. ISBN 9984-802-21-3
  • Werner Rothmaler. Exkursionsflora von Deutschland. Gefäßpflanzen: Kritischer Band. München 2005. ISBN 3-8274-1496-2

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]