Saljut-2
| Saljut-2 Салют-2 | |||||
 Almaz orbitālā stacija | |||||
| KA veids | Orbitālā stacija | ||||
| Organizācija: | Aizsardzības ministrija,  PSRS | ||||
| Izgatavotāji | CKB mašinostrojenija, PSRS | ||||
| Starts | 03.04.1973. 09:00 UTC | ||||
| Starta vieta | Baikonura, PSRS 81 / 23 | ||||
| Nesējraķete | Proton-K, PSRS | ||||
| Aktivitātes beigas | 25.04.1973. | ||||
| Beigu datums | 28.05.1973. | ||||
| Lidojuma ilgums | 54 dienas | ||||
| NSSDC ID | 1973-017A | ||||
| SCN | 06398 | ||||
| Masa | 18 500 kg | ||||
| Orbītas elementi | |||||
|---|---|---|---|---|---|
| Centr. ķermenis | Zeme | ||||
| Orbītas veids | LEO | ||||
| Programma Saljut | |||||
| |||||
Saljut-2 (krievu: Салют-2) jeb OPS-1 bija PSRS militārās Almaz sērijas orbitālā stacija. Tā Aizsardzības ministrijas uzdevumā tika palaista 1973. gada 3. aprīlī, bet drīz dehermetizējās, nesagaidot nevienu kosmonautu apkalpi.
Pirmsstarta sagatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kosmonautu apkalpe (komandieris Pāvels Popovičs un lidojuma inženieris Jurijs Artjuhins) gatavojās lidojumam uz OPS-1 kosmosa kuģī Sojuz, ko bija paredzēts palaist 10 dienas pēc tam, kad stacija būtu sasniegusi orbītu. Dažas dienas pirms stacijas starta Sojuz kosmosa kuģa tehniskas problēmas lika atlikt pilotējamo lidojumu. Tajā laikā Baikonuras kosmodromā jau bija pabeigtas neatgriezeniskas operācijas ar OPS-1 un tās nesējraķeti, tādēļ atbildīgās amatpersonas pieņēma lēmumu palaist staciju.
Lidojuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saljut-2 tika palaista 1973. gada 3. aprīlī 09:00 UTC ar nesējraķeti Proton-K no Baikonuras kosmodroma starta laukuma 81 / 23. Tā kā PSRS nevēlējās izpaust divu orbitālo staciju projektu pastāvēšanu, un jo īpaši, lai slēptu militārās Almaz attīstību, OPS-1 pēc orbītas sasniegšanas tika nodēvēta par Saljut-2.
13 dienas pēc palaišanas zemes vadības centrs konstatēja spiediena zudumu stacijā. Oficiālā izmeklēšanā secināja, ka kļūdainas metināšanas rezultātā dzinēja iedarbināšanas laikā pārplīsusi viena no stacijas degvielas sistēmas caurulēm, un dzinēja darbināšanas laikā ir izdedzis caurums tās hermētiskajā korpusā.
Vēlāk šī hipotēze tika atspēkota. Rūpīga orbītā konstatēto fragmentu analīze parādīja, ka trīs dienas pēc stacijas palaišanas Proton raķetes augšējā pakāpe uzsprāga spiediena izmaiņu rezultātā, ko izraisīja pārkaršana tās tvertnēs, kur bija aptuveni viena tonna neizlietotas degvielas. Sprādziens radīja atlūzu mākoni, no kurām dažu fragmentu trajektorija šķērsoja stacijas orbītu. Astoņas dienas vēlāk kādas atlūzas acīmredzot trāpīja stacijai, izraisot tās dehermetizāciju.
25. aprīlī no stacijas pārstāja pienākt telemetrija. 28. aprīlī PSRS ziņu aģentūra TASS paziņoja, ka Saljut-2 ir pabeigusi savu darbību "pēc stacijas uzlabotas konstrukcijas sistēmu izmēģināšanas un eksperimentu veikšanas".[1] 1973. gada 28. maijā stacija nekontrolēti nogāja no orbītas, sadega Zemes atmosfērā, nesadegušās daļas iekrita Klusajā okeānā.
Neraugoties uz slepenību un "vārdu spēli", rietumu novērotāji ne tikai saskatīja daudz pierādījumu par neveiksmīgu misiju, bet arī gandrīz uzreiz pamanīja jaunā kosmosa kuģa militāro raksturu. Atšķirībā no saviem civilajiem līdziniekiem — Saljut-1 un Kosmos-557 — Saljut-2 raidīja signālus 19,944 MHz frekvencē, kas bija ierasta padomju izlūkošanas pavadoņiem.[2] Tā kā Almaz staciju īstie nosaukumi bija slepeni, Rietumos tās sāka dēvēt par "militārajiem Saljutiem".
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ TASS ziņojums "Par stacijas Saljut-2 lidojuma programmas pabeigšanu" Laikraksts Marijskaja pravda
- ↑ Unraveling the Almaz mystery through radio tracking Sven Grahn
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Short mission of Almaz-1 zarya.info
- Salyut 2, 3, 5 / OPS 1, 2, 3 Krebs, Gunter D