Saprotrofi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Cikls starp heterotrofiem un autotrofiem organismiem
Porcelāna tintene ir tipisks saprofīta paraugs

Saprotrofi (grieķu: σαπρός — puve, τροφή — pārtika) ir organismi (baktērijas un sēnes), kas noārda organismu mirušās vai pūstošās atliekas, pārvēršot tās neorganiskos un vienkāršos organiskos savienojumos.

Citi lietojamie nosaukumi šai organismu grupai, kas tiek izdalīta pēc tās barošanās principa, ir reducenti (latīņu: reduco — atgriešanās, atjaunošanās), saprofīti (grieķu: σαπρός + φυτόν — augs), saprofili (grieķu: σαπρός + φιλία — alkas), destruktori (latīņu: destruo — iznīcināt, sagraut), sadalītāji (no angļu: decomposers — sadalītāji). Senākā pagātnē pie saprofītiem pieskaitīja tikai augus un baktērijas, bet mikroskopiskās saprotrofās sēnes sauca par saprobēm, taču mūsdienās ir pārskatīta sēņu loma augu saprotrofajos procesos[1] un notiek terminoloģiskas maiņas. Pagaidām avotos latviešu valodā parasti kā sinonīmi sastopami apzīmējumi "saprofīti" un "saprotrofi", ar noslieci par labu pēdējam.

Pārējās lielās organismu grupas pēc to barošanās veida ir autotrofi (parasti tie ir augi), kuri sintezē viņiem vajadzīgās organiskās barības vielas no neorganiskajiem savienojumiem, un dzīvnieki, kuri kopā ar sēnēm ietilpst kopīgā heterotrofu grupā kā citu organismu radīto vielu patērētāji, kuri paši tās nerada.

Gan starp sēnēm, gan starp baktērijām tikai daļa ir tīri saprotrofi: ievērojama daļa sēņu veido mikorizu, simbiotisku sēņu hifu sadarbību ar koku saknēm, kas tām daļēji vai pilnīgi aizstāj barības vielu ieguvi tieši no augsnes. Daļa šādu simbiozi veido ar aļģēm, radot ķērpjus, vai parazitē uz citiem organismiem (ieskaitot citas sēnes).[2] Tomēr, vairums sēņu ir saprotrofas.[3] Daļa baktēriju arī dzīvo simbiozē vai parazitē uz citiem organismiem.

Ekoloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saprofīti atgriež minerālsāļus augsnē un ūdenī, padarot tos pieejamus no tiem pārtiekošajiem autotrofiem organismiem (augiem un dažām baktērijām) un tādējādi noslēdzot biotisko ciklu.[4] Tāpēc ekosistēmas nevar iztikt bez saprotrofiem, kuriem ir noteicošā loma augsnes izveidē.[5]

Priekšnoteikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saprotrofam efektīvai augšanai vēlami optimāli apstākļi:

No barības vielām tiamīns un tādi elementi kā kālijs, fosfors un magnijs veicina micēlija augšanu.[1]

Atšķirības no citiem heterotrofiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņu un baktēriju atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no baktērijām, kas ir vienšūnu organismi un arī sadalītāji, vairums saprotrofisko sēņu aug kā sazarots hifu tīkls un vienas sēnes virsma ir ļoti liela, salīdzinot ar tās tilpumu. Šī sēņu īpatnība padara tās vārīgas pret vides izmaiņām, piemēram, augsnes izžūšanu.[3] Kamēr baktērijas aug un barojas tikai uz to iedarbībai pakļautajām virsmām, sēnes var izmantot savas hifas, lai zem virsmas iekļūtu lielākos organisko vielu gabalos. Turklāt tikai koksni noārdošajās sēnēs ir attīstījušies fermenti, kas nepieciešami, lai sadalītos lignīns — ķīmiski sarežģīta viela, kas atrodama koksnē. Šie divi faktori padara sēnes par primārajiem sadalītājiem mežos, kur atliekās ir augsta lignīna koncentrācija un bieži tās guļ lielos gabalos. Hifas izdala sadalīšanas fermentus, pēc kā sēne var uzsūkt jau sadalītās vielas.[7]

Sēņu un dzīvnieku atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saprotrofi no dzīvniekiem — detrītofāgiem atšķiras galvenokārt ar to, ka organisko savienojumu noārdīšanas un izlietošanas procesā neatstāj cietas nesagremotas atliekas (ekskrementus), jo saprotrofos nenotiek iekšējs gremošanas process.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Clegg, C. J.; Mackean, D. G. (2006). Advanced Biology: Principles and Applications (2nd ed.). Hodder Publishing.
  2. Oxford Lexico.com: Meaning of saprophyte in English
  3. 3,0 3,1 University of California Museum of Paleontology - Fungi: Life History and Ecology
  4. University of California Museum of Paleontology: Introduction to the Fungi
  5. "NOAA. ACE Basin National Estuarine Research Reserve: Decomposers"
  6. Clegg, C. J.; Mackean, D. G. (2006). Advanced Biology: Principles and Applications (2nd ed.). Hodder Publishing. p. 296, fig 14.17—A diagram explaining the optimal conditions needed for successful growth and repair.
  7. Utah State University: The Hidden Kingdom