Sardanapala nāve

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sardanapala nāve
La Mort de Sardanapale
Delacroix - La Mort de Sardanapale (1827).jpg
Mākslinieks Ežēns Delakruā Labot šo Vikidatos
Gads 1827
Medijs eļļas krāsa, audekls Labot šo Vikidatos
Kustība romantisms Labot šo Vikidatos
Izmēri 392 cm (154 in)[1] × 496 cm (195 in)[1]
Atrašanās vieta Q4032385
Kolekcija Luvras glezniecības departaments Labot šo Vikidatos
Inventāra nr. RF 2346 Labot šo Vikidatos
Identifikatori Joconde ID: 000PE000899

Sardanapala nāve (franču: La Mort de Sardanapale) ir franču glenzotāja Ežēna Delakruā eļļas krāsas glezna, tapusi 1827. gadā. Tā šobrīd atrodas Luvrā, Parīze.[2] Neliela paša Delakruā 1844. gadā radīta kopija atrodas Filadelfijas mākslas muzejā.[3]

"Sardanapala nāve" veidota pēc stāsta par Sardanapalu, pēdējo Asīrijas ķēniņu. Stāsts ir no sengrieķu vēsturnieka Diodora Sicīlieša bibliotēkas, bet pati glezna ir romantisma laikmeta darbs. Gleznā izmantotas bagātīgas, dzīvas un siltas krāsas un plati otas vilcieni. To ietekmēja Lorda Bairona luga Sardanapals (1821), bet glezna ietekmēja Ektora Berlioza kantāti Sardanapals (1830), kā arī Ferenca Lista operu, Sardanapals (1845–52, nepabeigta).

Vizuālā analīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznas galvenais fokuss ir uz lielu gultu, kas pārklāta ar sarkanu audumu. Uz tās guļ cilvēks, kas ar neieinteresētu aci pārrauga apkārtējo haosu. Viņš ir apģērbts baltās drēbēs un viņa kaklu un galvu rotā zelta rotaslietas. Pie viņa kājām guļ mirusi sieviete, nogūlusies uz lielās gultas kājgaļa. Viņa ir viena no piecām vai sešām sievietēm šajā ainā, visās dažādās izģērbšanās stadijā, un visas tuvu nāvei no pusduča vīriešu rokas. Ir vairāki cilvēki, kas tiek sadurti ar nažiem, un viens vīrietis mirst no paša izraisītas zobena brūces. Cilvēks kreisajā priekšplānā mēģina nogalināt izrotātu zirgu. Jaunais vīrietis pie ķēniņa labā elkoņa stāv aiz sānu galdiņa, uz kura ir izsmalcināts zelta dekanters un kauss. Gultas kājgalī ir zelta ziloņu galvas, kā arī dažādas vērtslietas, kas izkaisītas starp asinīm. Fonā ir redzami vairāki arhitektūras elementi, kurus ir grūti izšķirt.

Delakruā izmantoja gleznošanas paņēmienu, kas gleznā rada kustības sajūtu. Aina ir haotiska un vardarbīga, to pastiprina kustība, ieroči un izmantotās krāsas. Gultas sarkanums izceļas uz nedaudz aptumšotā tumšā fona. Sardanapala drēbes baltums, mirušo sieviešu locekļu krēmīgās līnijas un zelta priekšmetu mirdzums visā ainā skatītājam liek pārvietot acu skatienu pa visu gleznu.

Darbā ir asimetrija, bet kompozīcija paliek sabalansēta. Viena sieviete, kas guļ blakus ziloņa galvai gultas galā, ir vienīgais tēls, kas iesaista skatītāju. Visi citi gleznā koncentrējas uz uzdevumu: nāvi.

1844. gada gleznas versija (73,71 cm × 82,47 cm), Filadelfijas mākslas muzejs

Atsauksmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Delakruā "Sardanapala nāve" 1828. gada Parīzes Salona izstādē izsauca pretrunīgus un polarizējošus kritiķu komentārus viena nozīmīga iemesla dēļ: tā nebija neoklasiska glezna. Delakruā galvenais tēls bija Sardanapals, ķēniņš, kurš savā pēcnāves sārtā vēlējās iznīcināt visu savu īpašumu, ieskaitot ļaudis un luksusa preces.[4] Šis vīrs nebija veronis kā horāciji Žaka Luija Davida gleznā. Delakruā "Sardanapals" bija antitēze neoklasicisma tradīcijām, kas atbalstīja pieklusinātas krāsas, stingru telpu un vispārēju morālu tematiku. Viņš arī izmantoja perspektīvas saīsināšanu, lai nāves ainas novietotu tieši telpā ar skatītāju, tālu no tradicionālās akadēmiskās glezniecības pieklusinātās kārtības. Dorotija Basija citē vienu kritiķi par gleznu, kad tas parādījās Salonā 1828. gadā, kur tā tiek nosaukta par "neglītuma fanātismu".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Q809825.
  2. Louvre catalogue entry
  3. Google Art Project, accessed February 11, 2013
  4. Elisabeth Fraser, “Delacroix's Sardanapalus: The Life and Death of the Royal Body,” French Historical Studies 26:2 (2003): 315-349. See also Elisabeth Fraser, Delacroix, Art and Patrimony in Post-Revolutionary France (Cambridge University Press, 2004).

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bussy, Dorothy. Eugène Delacroix. Londona: Duckworth and Co, 1912.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējo resursu video
Delacroix's The Death of Sardanapalus