Sardanapala nāve
| Sardanapala nāve | |
|---|---|
| La Mort de Sardanapale | |
 | |
| Mākslinieks |
Ežēns Delakruā  [1] |
| Gads | 1827 |
| Medijs |
eļļas krāsa, audekls [2] |
| Kustība |
romantisms [3] |
| Izmēri | 392 cm (154 in)[4] × 496 cm (195 in)[4] |
| Atrašanās vieta | franču gleznas, 700. telpa |
| Īpašnieks |
Étienne-François Haro, Joseph Vitta |
| Kolekcija |
Luvras glezniecības departaments |
| Inventāra nr. |
RF 2346 |
| Identifikatori |
Joconde ID: 000PE000899 (Depreciated) Bildindex der Kunst und Architektur ID: 20364758 |
Sardanapala nāve (franču: La Mort de Sardanapale) ir franču glenzotāja Ežēna Delakruā eļļas krāsas glezna, tapusi 1827. gadā. Tā šobrīd atrodas Luvrā, Parīzē.[5] Neliela paša Delakruā 1844. gadā radīta kopija atrodas Filadelfijas mākslas muzejā.[6]
"Sardanapala nāve" veidota pēc stāsta par Sardanapalu, pēdējo Asīrijas ķēniņu. Stāsts ir no sengrieķu vēsturnieka Diodora Sicīlieša bibliotēkas, bet pati glezna ir romantisma laikmeta darbs. Gleznā izmantotas bagātīgas, dzīvas un siltas krāsas un plati otas vilcieni. To ietekmēja Lorda Bairona luga Sardanapals (1821), bet glezna ietekmēja Ektora Berlioza kantāti Sardanapals (1830), kā arī Ferenca Lista operu, Sardanapals (1845–52, nepabeigta).
Vizuālā analīze
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gleznas galvenais fokuss ir uz lielu gultu, kas pārklāta ar sarkanu audumu. Uz tās guļ cilvēks, kas ar neieinteresētu aci pārrauga apkārtējo haosu. Viņš ir apģērbts baltās drēbēs un viņa kaklu un galvu rotā zelta rotaslietas. Pie viņa kājām guļ mirusi sieviete, nogūlusies uz lielās gultas kājgaļa. Viņa ir viena no piecām vai sešām sievietēm šajā ainā, visās dažādās izģērbšanās stadijā, un visas tuvu nāvei no pusduča vīriešu rokas. Ir vairāki cilvēki, kas tiek sadurti ar nažiem, un viens vīrietis mirst no paša izraisītas zobena brūces. Cilvēks kreisajā priekšplānā mēģina nogalināt izrotātu zirgu. Jaunais vīrietis pie ķēniņa labā elkoņa stāv aiz sānu galdiņa, uz kura ir izsmalcināts zelta dekanters un kauss. Gultas kājgalī ir zelta ziloņu galvas, kā arī dažādas vērtslietas, kas izkaisītas starp asinīm. Fonā ir redzami vairāki arhitektūras elementi, kurus ir grūti izšķirt.
Delakruā izmantoja gleznošanas paņēmienu, kas gleznā rada kustības sajūtu. Aina ir haotiska un vardarbīga, to pastiprina kustība, ieroči un izmantotās krāsas. Gultas sarkanums izceļas uz nedaudz aptumšotā tumšā fona. Sardanapala drēbes baltums, mirušo sieviešu locekļu krēmīgās līnijas un zelta priekšmetu mirdzums visā ainā skatītājam liek pārvietot acu skatienu pa visu gleznu.
Darbā ir asimetrija, bet kompozīcija paliek sabalansēta. Viena sieviete, kas guļ blakus ziloņa galvai gultas galā, ir vienīgais tēls, kas iesaista skatītāju. Visi citi gleznā koncentrējas uz uzdevumu: nāvi.
Atsauksmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Delakruā "Sardanapala nāve" 1828. gada Parīzes Salona izstādē izsauca pretrunīgus un polarizējošus kritiķu komentārus viena nozīmīga iemesla dēļ: tā nebija neoklasiska glezna. Delakruā galvenais tēls bija Sardanapals, ķēniņš, kurš savā pēcnāves sārtā vēlējās iznīcināt visu savu īpašumu, ieskaitot ļaudis un luksusa preces.[7] Šis vīrs nebija varonis kā horāciji Žaka Luija Davida gleznā. Delakruā "Sardanapals" bija antitēze neoklasicisma tradīcijām, kas atbalstīja pieklusinātas krāsas, stingru telpu un vispārēju morālu tematiku. Viņš arī izmantoja perspektīvas saīsināšanu, lai nāves ainas novietotu tieši telpā ar skatītāju, tālu no tradicionālās akadēmiskās glezniecības pieklusinātās kārtības. Dorotija Basija citē vienu kritiķi par gleznu, kad tas parādījās Salonā 1828. gadā, kur tā tiek nosaukta par "neglītuma fanātismu".
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/best-works-of-art-of-all-time-the-critics-picks-part-1/; Make Lists, Not War.
- ↑ https://collections.louvre.fr/ark:/53355/cl010065757; pārbaudes datums: 10 decembris 2022.
- ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/art-history-101-part-iv-1800-present/; Make Lists, Not War; pārbaudes datums: jūnijs 2020.
- ↑ 4,0 4,1 Q809825.
- ↑ Louvre catalogue entry
- ↑ Google Art Project, accessed February 11, 2013
- ↑ Elisabeth Fraser, “Delacroix's Sardanapalus: The Life and Death of the Royal Body,” French Historical Studies 26:2 (2003): 315-349. See also Elisabeth Fraser, Delacroix, Art and Patrimony in Post-Revolutionary France (Cambridge University Press, 2004).
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bussy, Dorothy. Eugène Delacroix. Londona: Duckworth and Co, 1912.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sardanapala nāve.
 Ārējo resursu video
| |
|---|---|
|
Delacroix's The Death of Sardanapalus |
- The Death of Sardanapalus — analīze un kritiku atsauksmes
- Eugène Delacroix (1798-1863): Paintings, Drawings, and Prints from North American Collections, teksts no Ņujorkas Modernās mākslas muzeja kataloga, kurā apspriesta glezna "Sardanapala nāve"
- The Destroyed Room Arhivēts 2017. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē., 1978. gada Džefa Vola fotogrāfija, ko ietekmējis šis darbs (TATE Modern).
|