Saules vainags

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Saules vainags pilna aptumsuma laikā.

Saules vainags ir virs hromosfēras esošais Saules atmosfēras ārējais slānis, kur temperatūra pieaug 100 reizes. Saules vainaga augšējā robeža nav precīzi nosakāma, jo tā blīvums samazinās pakāpeniski, līdz viela izkliedējas kosmosā (t.s. Saules vējš). Zeme līdz ar citām planētām atrodas vainaga iekšpusē. Saules lielā spožuma dēļ Saules vainags parasti nav novērojams. Tikai pilna Saules aptumsuma laikā tas ir novērojams kā pērļaini sudrabota blāzma. Tur, kur vainags saskaras ar hromosfēru, tas ir samēra spožs, bet tālāk vainaga intensitāte zūd. Vainaga optiskais izstarojums ir izsekojams 10—20 Saules rādiusu t.i. desmitiem miljonu kilometru attālumā un saplūst ar zodiakālās gaismas efektu. Vēl Saules vainagā ir saskatāmi atsevišķi stari, loki, vēdekļi u.c. veidojumi[1]. Tāpat, Saules vainagā novērojamas protuberances — milzīgi salīdzinoši aukstas plazmas veidojumi, kuru lielums mērāms daudzos tūkstošos kilometru. To augstums var sasniegt 30 000 kilometru, bet garums pat vairākus simtus tūkstošu. Lielākā novērotā protuberance (1997. gadā) bija 350 000 kilometru gara.

Vainaga temperatūra ir ap 1 000 000°K. Turklāt, no hromosfēras tā pieaug līdz 2 000 000°K apmēram 70 000 km attālumā no Saules redzamās virsmas, bet pēc tam sāk samazināties un pie Zemes orbītas jau sasniedz 100 000°K.

Lai Saules vainagu varētu novērot bez aptumsumu palīdzības, tiek lietots bezaptumsuma koronogrāfs. Vainaga izstarojums pamatā notiek ultravioletā un rentgenstarojuma diapazonā, kas netiek cauri Zemes atmosfērai, tāpēc liela vērība tiek pievērsta saules vainaga pētīšanai ar kosmisko aparātu palīdzību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zenta Alksne, Aukstās zvaigznes, izdevniecība "Zinātne", Rīga, 1974. g., 10. lpp.