Savelijs Kramarovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Savelijs Kramarovs
Савелий Викторович Крамаров
Dzimis 1934. gada 13. oktobrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Miris 1995. gada 6. jūnijā (60 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Sanfrancisko, ASV
Nodarbošanās aktieris
Darbības gadi
  • 1959—1978
  • 1984—1994

Savelijs Kramarovs (krievu: Савелий Викторович Крамаров, dzimis 1934. gada 13. oktobrī, miris 1995. gada 6. jūnijā) bija ebreju izcelsmes padomju aktieris.

Viņa tēvs bija pazīstams Maskavas advokāts, kuru divreiz arestēja PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts. Māte mirusi, kad Savelijam bija 16 gadi. 1954. gadā viņš iestājies teātra studijā "Pirmais solis".[1]

1981. gadā pārcēlies uz dzīvi Izraēlā, jo bija sācis nopietni nodarboties ar jogu un pievērsies reliģijai, tādējādi kļūstot par aizdomīgu personu padomju varai. Kramarova lūgumu emigrēt uz Izraēlu noraidīja. 1981. gadā viņš uzrakstīja vēstuli toreizējam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam un 1981. gada 31. oktobrī viņam atļāva pamest PSRS. Vēlāk viņš aizbrauca uz Losandželosu, kur sāka filmēties maznozīmīgās lomās.[1]

Kā kinoaktieris debitējis 1959. gada filmā Ребята с нашего двора. Savas karjeras laikā filmējies vismaz 42 filmās,[2] no kurām populārākās ir: "Pirmais trolejbuss" (1963), "Pasaka par zaudēto laiku" (1964), "Nenotveramie atriebēji" (1966), "Nenotveramo jaunie piedzīvojumi" (1968), "Divpadsmit krēsli" , "Fortūnas džentlmeņi" (1971), "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" (1973), "Afoņa" (1975), "Sarkanā tveice" (1988).

1995. gada sākumā aktierim konstatēja vēzi. Miris 1995. gada 6. jūnijā, apbedīts netālu no Sanfrancisko.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]