Septiņpadsmit provinces
Septiņpadsmit provinces (nīderlandiešu: Zeventien Provinciën, franču: Dix-Sept Provinces) bija vēsturisks reģions, kas autonomi pastāvēja 15. un 16. gadsimtā Svētās Romas impērijas sastāvā un aptvēra mūsdienu Beļģijas, Nīderlandes, Luksemburgas un daļas Ziemeļfrancijas teritoriju. Provinces tika apvienotas Burgundijas hercogu un vēlāk Hābsburgu dinastijas pārvaldē.
Provinces tika apvienotas 15. gadsimta sākumā, kad Burgundijas hercogi sāka paplašināt savu varu Ziemeļeiropā. Pēc pēdējā Burgundijas hercoga nāves provinces nonāca Hābsburgu kontrolē, sākot ar Maksimiliāna I un vēlāk viņa mazdēla Kārļa V laikā. Provinces darbojās kā autonomas teritorijas, bet bija politiski apvienotas zem viena valdnieka.
Reformācija destabilizēja reģionu, konflikts (1568–1648) starp ziemeļu (protestantu) un dienvidu (katoļu) provincēm noveda pie reģiona sadalīšanās — ziemeļu provinces izveidoja Apvienoto Nīderlandi (mūsdienu Nīderlande), bet dienvidu provinces palika Hābsburgu kontrolē (mūsdienu Beļģija un Luksemburga).
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Septiņpadsmit provinces.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |